112 113<strong>4.</strong>8. Ieteikumi, kā uzlabot zinātnes komunikācijuIntervētie zinātnieki dalījās ar vairākiem jau vispārzināmiem ieteikumiem, kas varētu palīdzēt uzlabotzinātnes komunikāciju Latvijā. Kā viens no tiem ir finansējuma palielināšana zinātnes komunikācijaiun zinātnei kopumā (Spuņģis, intervija, 08.12.2010). Vēl speciālisti iesaka zinātnes komunikācijasplānošanu uzticēt profesionāļiem (Pīrāgs, intervija, 1<strong>4.</strong>12.2010.) un norāda, ka arī medijos būtu jādarbojasprofesionāļiem zinātnes komunikācijā vai vismaz ar tādu izglītību, kas ļauj brīvi veidot materiālu, pārzinotkonkrētās zinātnes nozares (Spuņģis, intervija, 08.12.2010.; Ginters, intervija, 16.12.2010.). Intervētiecilvēki vēlētos uzticēt zinātnes komunikāciju kvalificētiem speciālistiem, ko var skaidrot ar vēlmipēc profesionālas komunikācijas. Zinātnes speciālisti nav apmierināti ar šī brīža žurnālistu darbību.Žurnālisti tiek vainoti nepatiesas un neprecīzas informācijas izplatīšanā, piemēram, profesore Žilēvicair ievērojusi, ka: „Nekas nav kaitīgāks par žurnālistiem, kuri raksta, ka vēža šūnu ir vairāk tiem, kuri dzerpienu.” (Žilēvica, intervija, 23.12.2010.). Veicinot žurnālistu profesionalitāti zinātnes komunikācijā, paralēlijāstrādā arī pie godīguma, objektivitātes un prasmēm analizēt. Zinātnieki dažkārt šaubās par savukompetenci kvalitatīvā zinātnes komunikācijā, tādēļ speciālistu devums atvieglotu un uzlabotu šo jomu– kvalificēti zinātnes komunikācijas speciālisti varētu palīdzēt komunicēt jau esošajiem zinātniekiem.Lai zinātnieki paši varētu veidot augsta līmeņa zinātnes komunikāciju bez citu speciālistu palīdzības,tiek ieteikts nepārtraukti attīstīt sevi lasot un interesējoties par norisēm zinātnē un to, kas interesēsabiedrību. Nepieciešams ģenerēt idejas un prast ar zinātnieka analītisko prātu izanalizēt un izteiktiessabiedrībai saprotamā veidā un formā, kas ietver komunikācijas prasmju attīstīšanu.Lai zinātnes komunikācija attīstītos, nepieciešams izglītot sabiedrību ar inovatīvām mācību metodēmun zināšanu izplatīšanu populārākajos masu medijos. Divi speciālisti norāda, ka visaktīvāk būtu jāizglītotieši jaunā paaudze un ar zinātnes komunikāciju jānodarbojas jauniem cilvēkiem, kuros jaunieši vairākieklausās (Žilēvica, intervija, 23.12.2010., Pīrāgs, intervija, 1<strong>4.</strong>12.2010.). Paralēli sabiedrības izglītošanaijāveic atkārtoti objektīvi mērījumi par sabiedrības informētību un izpratni, kā arī komunikācijasefektivitātes mērījumi (Pīrāgs, intervija, 1<strong>4.</strong>12.2010.). Mērījumiem jānorisinās regulāri un ilgtermiņā,jo tajos iegūtā informācija atklāj problēmas un izdevušos aspektus zinātnes komunikācijā. Zinātnesspeciālisti uzskata, ka ļoti labs palīgs zinātnes komunikācijai ir internets un iesaka to izmantot aktīvākgan zinātnes komunikācijai, gan sabiedrības izglītošanai, gan arī izpētei (Tabūns, intervija, 13.12.2010.).Visas iepriekšminētās darbības vērtējamas kā noderīgas un to pildīšana veicinātu efektīvu zinātneskomunikāciju (Stocklmayer, Gore, Bryant, 2001:3), tādēļ ieteikumus vērts ņemt vērā.<strong>4.</strong>9. Problēmas, kādēļ zinātnes komunikācija nav pietiekami efektīva un neattīstāsIntervētie zinātnieki un eksperti nosauca ārkārtīgi daudz problēmu, kuru ietekmē zinātnes komunikācijanav pietiekami efektīva un neattīstās, tādēļ šīs problēmas tika sagrupētas četros lielos problēmu blokos– izglītība, intereses trūkums, resursu trūkums un nevēlēšanās komunicēt par zinātni. Problēma izglītībāizpaužas ar zinātnes aprindās darbojošos cilvēku nekompetenci un medijos strādājošo nekompetencipar zinātni un zinātnes komunikāciju, kā arī Nīlsena un viņa kolēģu aprakstīto sabiedrības nepietiekamuizglītotību (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard, 2007:1), lai varētu piedalīties kvalitatīvās diskusijās par zinātnesjautājumiem. Intervētie speciālisti zinātnē ar izglītības kvalitātes un līmeņa trūkumu sastopas ikdienā,piemēram, ielūkojoties diskusijās internetā un iepazīstoties ar medijos sniegtajiem ziņojumiem. Vadošaispētnieks Aivars Tabūns diskusijas internetā raksturo kā katastrofālas (Tabūns, intervija, 13.12.2010.).Iepriekš minētajām sabiedrības grupām piemīt arī intereses trūkums par zinātni un līdz ar to – arīzinātnes komunikāciju. Mediji ir daudz vairāk ieinteresēti ziņot par politiku, dažādām sensācijāmun tenkām nekā par zinātni (Tabūns, intervija, 13.12.2010.). Bet, arī atspoguļojot notikumus zinātnē,iztrūkst patiesas intereses zinātnes būtībā un problēmās (Spuņģis, intervija, 08.12.2010.). Pēc intervētospeciālistu domām, liela daļa zinātnieku nav ieinteresēti komunicēt un tā kā sabiedrība pati neizrādaieinteresētību par zinātni, arī zinātnieki un zinātnes speciālisti nekomunicē par šo jomu. Visu iesaistītopušu neieinteresētības rezultātā nenotiek arī tik ļoti nepieciešamā zinātnes komunikācijas efektivitātesmērīšana.Nākamais problēmu bloks, ko minējuši intervētie speciālisti, ir resursu trūkums. Eksperti saredz,ka pietrūkst finansējuma, cilvēkresursu un arī laika resursa. Lielāks finansējums atvieglotu esošozinātnes komunikācijas aktivitāšu plānošanu un organizēšanu, un palīdzētu veidoties jaunām – tādāmaktivitātēm, kuras prasa lielāku materiālo nodrošinājumu. Zinātnē strādājošie uzskata, ka Latvijā trūkstarī zinātnieku (Ginters, intervija, 16.12.2010.). Tas ir saistīts ar studentu trūkumu un nevēlēšanos strādātzinātnes jomā (Žilēvica, intervija, 23.12.2010.). Savukārt pašreizējiem zinātnes speciālistiem trūkst laika,lai rakstītu publikācijas (Spuņģis, intervija, 08.12.2010.; Tabūns, intervija, 13.12.2010.; Buiķis, intervija,1<strong>4.</strong>12.2010.).Pēdējais lielais problēmu bloks ir „nevēlēšanās komunicēt par zinātni”, kas ietver zinātnieku nevēlēšanosstāstīt par zinātni. Līdz ar to zinātnieki ir novērojuši tiešsaistes žurnālu un blogu trūkumu (Tabūns,intervija, 13.12.2010.). Blogu trūkumu varētu pievienot arī pie laika trūkuma problēmas, bet ir zināms, kalietām, kuras patiesi rūp un interesē, var atrast laiku. Intervētie zinātnes speciālisti uzskata, ka ir tādazinātnieku grupa, kura nav ieinteresēta komunicēt, jo izjūt ievērojamu pārākumu pār citiem sabiedrībaslocekļiem. Žurnālistu nevēlēšanos komunicēt var skaidrot dažādi – vai nu žurnālistiem trūkst pārliecībasvai kompetences zinātnes jautājumos, vai intereses, vai arī darbadevējs medija komercializācijasvai populisma ietekmē neakceptē ziņas par zinātni. Arī politiskā situācija Latvijā ir atzīta par zinātneinedraudzīgu (Buiķis, intervija, 1<strong>4.</strong>12.2010.), jo ir novērots, ka valdība pārstāv kādas specifiskas intereses(Ginters, intervija, 16.12.2010.), kurās nav iekļauts zinātnes komunikācijas nozīmīgums.<strong>4.</strong>10. Komunikācijas prasmju nepieciešamība zinātniekiem zinātnes komunikācijāIntervētie speciālisti zinātnes jautājumos saredz, ka visvairāk nepieciešama prasme saprotamisarunāties ar sabiedrību – profesors Spuņģis un profesors Buiķis uzskata, ka jārunā ir piezemētākā,cilvēkiem saprotamā valodā, neizmantojot terminus (Spuņģis, intervija, 08.12.2010.; Buiķis, intervija,1<strong>4.</strong>12.2010.). Pēc medicīnas profesora Pīrāga domām, ļoti svarīgi zinātniekam nebūt uzbāzīgam unpārgudram (Pīrāgs, intervija, 1<strong>4.</strong>12.2010.). Saruna ar sabiedrību ir ļoti nozīmīga, jo teorētiķi skaidro, ka tasir viens no labākajiem veidiem kā uzturēt saikni ar sabiedrību un veidot izpratni vai pat zinātnes izpratību(Silva, Bultitude, 2009:11). Vēl zinātnes komunikācijā ļoti noder arī iniciatīva, talants, saprašana un valoduprasmes, kas gluži varbūt neietilpst kategorijā „komunikācijas prasmes”, drīzāk, tās varētu saukt parprasmēm un īpašībām. Nozīmīga prasme zinātnes komunikācijā ir arī jauno tehnoloģiju izmantošana,kas ļauj veidot efektīvu jeb ātru, iedarbīgu, interaktīvu un interesantu zinātnes komunikāciju (Holliman,Thomas, Smidt, Scanlon, Whitelegg, 2009:227). Ja persona, kas komunicē par zinātni ir žurnālists, tadeksperti uzskata, ka šim žurnālistam jābūt noteiktam zināšanu līmenim (Tabūns, intervija, 13.12.2010.),citādi komunikācija nav pilnvērtīga.<strong>4.</strong>11. Diskusijas kopsavilkumsIntervijas parāda, ka zinātnieki un pētnieki Latvijā izprot zinātnes komunikācijas nozīmi un visi kopā labispēj definēt iedarbīgas zinātnes komunikācijas būtību. Varētu vēlēties, lai katram Latvijas zinātniekamun pētniekam būtu skaidra un vienota izpratne par to, kā nodrošināt efektivitāti zinātnes komunikācijā.Šobrīd zinātnieku vide Latvijā ir diezgan sašķelta. Jo vairāk Latvijas zinātnieki un pētnieki pārzināszinātnes komunikācijā notiekošo, jo lielāka iespējamība, ka šo informāciju un būtiskumu viņi aktualizēscitiem, vai arī paši iemanīsies aktīvāk komunicēt. Tādējādi Latvijas zinātnes komunikācija var piedzīvotuzplaukumu. Protams, kavēklis veiksmīgai zinātnes komunikācijai ir resursu trūkums, bet, piemēram,cilvēkresursus varēs papildināt tikai tad, kad sabiedrību ieinteresēs, izglītos, radīs viedokli un apziņupar zinātnes nozīmi.Dažādu zinātņu nozaru profesori, lai gan paši laika trūkuma dēļ tik aktīvi neiesaistās, tomēr pārzinaLatvijā notiekošās aktivitātes zinātnes komunikācijā. Diemžēl saskaņā ar teoriju Latvijā notiekošāzinātnes komunikācija, pat ieskaitot visus labākos piemērus, norisinās pēc deficīta un saliktā deficītamodeļa. Zinātnieki un pētnieki redz zinātnes komunikācijas attīstību, tomēr utopiski būtu cerēt, ka<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums
114 115izmaiņas notiks strauji. Pašiem zinātniekiem nav vienotas nostājas, vai stratēģiskā plānošana zinātneskomunikācijā Latvijā var radīt spēcīgas pārmaiņas, bet, kritiski uzlūkojot esošo situāciju, šķiet, kavērtīgāka būtu zinātnieku un pētnieku aktivizēšanās, lai sabiedrībā radītu lielāku izpratni par zinātnesnozīmi.Literartūras sarakstsBritish Science Association, home page, section Science in Society. [online] Retrieved: November 16,2010. Available: http://www.britishscienceassociation.org/NR/rdonlyres/78D32C57-EB15-4B8B-9386-57873788BD07/0/Strengthsofpublicdialogue.pdfBurns, T.W., O’Connor, J., Stocklmayer, S.M. (2003) Science communication: a contemporary definition.Public Understanding of Science. [online] 12(2), pp. 183–202. Retrieved: October 16, 2010. Available:SAGE databaseNorton, M., Nohara, K. (2009) Science cafés. Cross-cultural adaptation and educational applications.Journal of Science Communication. [online] 8(4), pp.1-11. Retrieved: October 25, 2010. Available: EBSCOdatabaseQuaranta, G. (2007) Knowledge, responsibility and culture: food for thought on science communication.Journal of Science Communication. [online] 6(4), pp.1-6. Retrieved: October 22, 2010. Available: EBSCOdatabaseSilva, J., Bultitude, K. (2009) Best practice in communications training for public engagement withscience, technology, engineering and mathematics, Journal of Science Communication. [online] 8(02),pp.1-13. Retrieved: October 9, 2010. Available: EBSCO databaseStocklmayer, S.M., Gore, M.M., Bryant, C. (2001) Science Communication in Theory and Practice.Netherlands: Kluwer Academic PublishersWellcome Trust, home page, section About Us, Publications. Retrieved: October 16, 2010. Available:http://www.wellcome.ac.uk/About-us/Publications/Reports/Public-engagement/wtd003420.htmDavies, S.R. (2008) Constructing Communication : Talking to Scientists About Talking to the public.Science Communication. [online] 29(4), pp. 413-43<strong>4.</strong> Retrieved: September 27, 2010. Available: SAGEdatabaseHolliman, R., Thomas, J., Smidt, S., Scanlon, E., Whitelegg, E. (2009) Practising Science CommunicationIn Information Age: Theorising Professional Practises Communicaticating Science In Information Age.New York: Oxford University PressHolliman, R., Whitelegg, E., Scanlon, E., Smidt, S., Thomas, J. (2009) Investigating Science CommunicationIn Information Age. Implications for Public Engagement and Popular Media. New York: Oxford UniversityPressJacobucci, D.F.C., Jacobucci, G.B. (2008) Opening the Test Tube: what do we know about research onscience communication and the teaching of microbiology in Brazil? Journal of Science Communication.[online] 8(2), pp.1-8. Retrieved: October 22, 2010. Available: EBSCO databaseKouper, I. (2009) Science blogs and public engagement with science: practices, challenges, andopportunities. Journal of Science Communication. [online] 9(1), pp.1-10. Retrieved: October 9, 2010.Available: EBSCO databaseLima, M.T., Neves, E.F., Dagnino, R. (2008) Popularization of Science in Brazil: getting onto the publicagenda, but how? Journal of Science Communication. [online] 7(4), pp.1-8. Retrieved: October 9, 2010.Available: EBSCO databaseMiller, S. (2001) Public understanding of science at the crossroads. Public Understanding of Science.[online] 10(1), pp.115.-120. Retrieved: October 4, 2010. Available: SAGE databaseNielsen, K.H., Kjaer, C.R., Dahlgaard, J. (2007) Scientists and Science Communication: a Danish Survey.Journal of Science Communication. [online] 7(1). Retrieved: September 27, 2010. Available: EBSCOdatabase.Nisbet, M.C., Scheufele, D.A. (2009) What’s Next for Science Communication? Promising Directions andLingering Distractions. American Journal of Botany. [online] 96(10), pp.1767–1778. Retrieved: October 9,2010. Available: http://www.amjbot.orgNohara, K., Norton, M., Saijo, M., Kusakabe O. (2008) Overseas internships as a vehicle for developing ameta-level awareness regarding science communication. Journal of Science Communication. [online]7(1). Retrieved: September 27, 2010. Available: EBSCO database<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums
Change language