72 731.pielikums. Aprēķinos izmantotās formulasN -ārsta nodarbinātība (cik ilgi no sava darba laika ārsts strādāja)a -ārsta ierodas darbād- ārsts aiziet no darbaB-pārtraukums (ja nav=0)i-pārtraukuma sākumso-pārtraukuma beigasC-ārsts atstāj kabinetu(ja neatstāj, tad=0, ja vairākas reizes, katru rēķina atsevišķi)l- kabineta atstāšanam- atgriešanās kabinetāE- noteiktais ārsta darba laikss- ārsta noteiktais darba laika sākumsv- ārsta noteiktās darba laika beigasZ-ārsta ražīgums(cik pārstrādājis, vai cik nepārstrādājis h, ja – ,tad mazāk strādājis, ja + , tad vairākstrādājis)k- pierakstīto pacientu skaitsM-ārsta noslogojums (cik apmēram velta laiku vienu pacientam)B= o – iC= m - lN= d-a-(B+C)E= v-sZ= N- EM= N/kx- pacienta ierašanās laiksy- pacienta pieraksta laiks (no pacientu saraksta)r- pacienta pieņemšanas laiks (kad iegāja kabinetā)t- pacienta aiziešanas laiks (iziešana no kabineta)G-pacienta gaidīšanas laiks no ierašanās brīža (pacienta precizitāte)W- pacienta gaidīšanas laiks no pierakstīšanās brīžaQ-kopējais pacienta gaidīšanas laiks rindāH-pacienta pieņemšanas reizes ilgumsF-pacienta kopējais atrašanās laiks ārstniecības iestādēG= y - xW= r – yQ= r – xH= t – rF= t – xPrivātā finansējuma piesaistes iespējas kultūras sektorā LatvijāThe Possibilities of Attracting Private Finance for Culture Sector in LatviaElīna Dreimane, <strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> profesionālās augstākās izglītības bakalaura studiju programmas„Komunikācija un sabiedriskās attiecības” absolventeDarba zinātniskā vadītāja: Mg.psych. Vineta SilkāneRezumējumsPētījuma mērķis ir izpētīt kultūras institūciju un privātā sektora sadarbību finansējuma piesaistē. Darbssniedz ieskatu kultūrpolitikā, finansējuma piesaistē kultūras nozarei kā vienai no kultūras menedžmentafunkcijām, apskatot arī kultūras finansējumu dažādos kultūras finansējuma avotus. Tika veikta četrudažādu kultūras apakšnozaru (māksla, kino, deja, mūzika) gadījumu analīze, veicot intervijas ar katrānotikumā iesaistītās kultūras organizatoru un privātā finansējuma sniedzēju puses pārstāvi. Pētījumsatklāja, ka ekonomiskā krīze nav apstādinājusi privātā finansējuma ieplūšanu kultūras sektorā 2009.gadā. Veiktais pētījums ir ieguldījums privātā un kultūras sektora sadarbības izpētē, un sniedz ieskatuabu iesaistīto pušu problēmās un viedokļos gan par konkrēto sadarbības piemēru, gan situāciju Latvijākopumā. Pētījums parādīja, ka lielā uzņēmumu pārstāvēto nozaru, izmēru, sadarbības veidu dažādībaļāvusi iepazīties ar interesantiem viedokļiem, kuru izpratnei svarīga būtu plašāka izpēte.AbstractThe aim of this study is to examine the cooperation between the cultural institutions and the privatesector of business regarding the influx of finance. This paper gives an insight into cultural politics, e.g.the attraction of finance as one of the functions of the management, whilst examining the differentsources of finance that can be attracted to culture. Analysis of the four branches of culture (cinema,art, dance and music) was carried out through interviewing the organizers and sponsors of variouscultural events. The study undoubtedly showed that the economic crisis has not stopped the influx offinances from the private sector into the cultural events and aspects in year 2009. This study can beconsidered as a contribution to the closer inspection of the collaboration between the private sectorand the culture sector. It provides an insight into the problems that both sides might face, as wellas into the different opinions of the both sides regarding the specific example of the collaborationand the perspectives of cooperation in Latvia as a whole. The study shows that the sizeable varietyand the difference of the businesses involved has allowed for very diverse opinions to be unearthed,understanding of which would require even deeper studying. It is concluded that examining of thesituation requires another study, which would involve the choice of the specific cases to focus onparticular characteristics of the projects studied, as viewed from the perspective of private sponsors.Atslēgas vārdi: kultūras institūciju un privātā sektora sadarbība, finansējuma piesaiste kultūrai,kultūrpolitika.<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums
74 75IevadsSavā plašākajā nozīmē kultūra ir spēks, kas izskaidro un ietekmē sabiedrības politiskos un sociālosprocesus, veido sociālo vidi, nosakot savu nozīmi sabiedrības attīstībā (LR KM Nacionālā programma„Kultūra” 2000-2010, 2001:10). Savukārt visšaurākajā nozīmē kultūra „izpaužas apzinātā vispāratzītusimbolu radīšanā un patērēšanā – teātra, mūzikas, tēlotājmākslas, literatūras u.c. mākslas veidu formā”(Tunne, 2005:290) jeb kā to pavisam vienkārši definējusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija savosdokumentos – „kultūra ir mākslas, mūzikas, literatūras utt. izpausmes” (LR KM Nacionālā programma„Kultūra” 2000-2010, 2001:10). Ir svarīgi, ka ikvienas nācijas, tautas un arī indivīda attīstībā un pilnvērtīgāpastāvēšanā kultūrai ir arvien pieaugoša nozīme kā ilgtspējīgas attīstības resursam. Kultūras ministrijasizveidotajā Nacionālajā programmā „Kultūra” minēts, ka „pēdējā laikā notiek pāreja no kultūras kā vienīgihumanitāras vērtības izpratnes uz izpratni, ka kultūra ir ne tikai humanitāra, bet arī tautsaimnieciskavērtība” (LR KM Nacionālā programma „Kultūra” 2000-2010, 2001:10). Perti Alasutari (Pertti Alasuutari)atzīst, ka kultūrai ir pozitīva ietekme uz valsts ekonomiku, jo investīcijas kultūrā sekmē cilvēku garīgoveselību un tādā veidā darbojas, novēršot citas sociālās izmaksas, bet intelektuālas aktivitātes palielinaarī cilvēku ekonomisko aktivitāti (Alasuutari, 2001:168). Levina min, ka kultūra ir arī svarīgs patērētājuuzvedību ietekmējošs faktors (Levina, 2007:70), kas ir ļoti nozīmīgi mūsdienu patērētājsabiedrībaspastāvēšanā, jo patērētāju uzvedība ietekmē arī kopējo ekonomisko stāvokli. Kultūra var tikt izmantotaekonomisku, sociālu, vides, izglītības un citu sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai, bet nedrīkstpiemirst, ka vienlaicīgi tā arī saglabā savu simbolisko kultūras vērtību un nozīmi, veido piederības izjūtu,būdama ne tikai līdzeklis minētajai ilgtspējīgai attīstībai, bet ir arī mērķis (LR KM Valsts kultūrpolitikasvadlīnijas 2006.-2015.gadam, 2006:29).Kā ikvienai jomai, arī kultūras attīstībai un pastāvēšanai ir nepieciešams finansējums. Viens noizplatītākajiem kultūras finansēšanas modeļiem ir valsts atbalsts, it sevišķi kultūras apakšnozarēs, kurastiek uzskatītas par nespējīgām pašfinansēties. Latvijā valsts finansējums kultūrai kopumā vienmēr bijissalīdzinoši niecīgs, turklāt situāciju saasina šā brīža ekonomiskais stāvoklis valstī. 2009.gada budžetsjau sākotnēji tika samazināts par 19,45%, bet gada vidū to nācās samazināt vēl vairāk, radot kopējosamazinājumu par 34% pret 2008.gadu (biedrība „Culturelab”). Latvijas kultūras institūcijām arviensvarīgāk ir sākt domāt par citiem papildu finansējuma piesaistes veidiem gan dažādiem kultūrasprojektiem, gan ikdienas pastāvēšanai.Gan pasaulē, gan Latvijā ir veikti pētījumi saistībā ar dažādiem finansējuma piesaistes veidiem unmodeļiem kultūras jomā, visbiežāk minot sponsorēšanas un dažādu fondu darbības piemērus. Runājotpar sadarbību ar privāto sektoru, lielākā daļa pētījumu pasaulē, kā arī visi Latvijā veiktie pētījumi šajājomā, skata finansējuma piesaisti no kultūras iestāžu un darbinieku vēlmju perspektīvas. Jāatceras, kaveiksmīgai finansējuma piesaistei no privātā sektora ir svarīga sadarbība starp abām iesaistītajām pusēm.Tātad arī finansējuma piešķīrējiem ir iemesli kāda konkrēta projekta vai jomas finansiālai atbalstīšanaivai finansējuma noraidīšanai. Arī finansētājiem ir zināmi priekšstati par sadarbību un vēlmes, ko no tāsiegūt, kas bieži vien tiek piemirsts, pētniecībā akcentējot tikai kultūras pozitīvo nozīmi valsts attīstībā,uzskatot, ka tas vien ir pietiekams iemesls finansējuma ieguvei.Arī privātais sektors Latvijā šobrīd piedzīvo grūtus laikus. Finansējuma piesaiste kultūras sektoram varkļūt arvien sarežģītāka. Sekmīgas sadarbības veidošanai, ikvienam kultūras darbiniekam un institūcijaibūtu nepieciešams izprast finansējuma devēju vēlmes un vajadzības. Tas jau sākotnēji ļautu meklētvispiemērotākos sadarbības partnerus un veidot veiksmīgākos sadarbības modeļus.Ņemot vērā iepriekš minēto, pētījuma mērķis ir izpētīt kultūras institūciju un privātā sektora sadarbībufinansējuma piesaistē. No tā izriet pētījuma jautājums - kā tiek veidota un kāda ir privātā un kultūrassektora sadarbība, ar mērķi piesaistīt finansējumu kultūras projektiem?KultūrpolitikaKā skaidro autors (Kleins, 2005:55), konkrēta jēdziena „kultūrpolitika” uztvere var būt atkarīga gan noilgtermiņā nemainīgiem nosacījumiem (politiskā iekārta, vēsturiskā izpratne par kultūras jēdzienu u.tml.),gan no relatīvi īslaicīgiem nosacījumiem (ekonomiskā situācija, personāliju maiņa, ES kopējie lēmumiu.tml.). Šodienas kultūrpolitiku Latvijā nopietni ietekmē padomju laikā spēcīgi iesakņotā kultūras namuun mākslinieciskās pašdarbības kustība; šodienas kultūrpolitiku nevar iedomāties bez atbalsta tautasmākslas kopām (koriem, deju kopām, pūtēju orķestriem, lietišķās mākslas studijām, amatierteātriem)daļēji valsts, bet pārsvarā pašvaldību līmenī (Demakova, 2005:221). Kopš neatkarības atgūšanas, LatvijasRepublikas Kultūras ministrija ir institūcija, kas atbild par kultūrpolitikas vadlīnijām. Ir izstrādāti vairākidokumenti, tostarp šobrīd spēkā esošās „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015.gadam” (LR KMmājas lapa). Vadlīniju mērķis ir „veidot labvēlīgus nosacījumus kultūras daudzveidīgai un līdzsvarotaiattīstībai, lai palielinātu tās ieguldījumu indivīda, sabiedrības un valsts ilgtspējīgā izaugsmē. Vadlīnijaspiedāvā risinājumus Latvijas kā nacionālas un vienlaikus kultūras daudzveidībai atvērtas valsts attīstībaiEiropas Savienībā un pasaulē” (LR KM Nacionālā programma Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006-2015, 2006:4).Finansējuma piesaiste kultūrai kā kultūras menedžmenta funkcijaKultūras menedžmenta pamatfunkcija ir „noteikt formas, laika un vietas nosacījumus sabiedrības vai arīatsevišķu tās grupu ietekmēšanā” (Bendiksens, 2008:37). Kultūras menedžera uzdevums ir nodrošinātkultūras organizācijas, kultūras projekta vai konkrēta mākslinieka radītā kultūras produkta dzīvotspēju.Kultūras jomā bieži vērojama tās dalībnieku tendence un vēlme neatzīt savas finansiālāsnepieciešamības, kā arī vēlme kultūras jomu padarīt par pilnībā no valsts finansējuma atkarīgu. Kā uzsverteātra zinātnieks un kultūras analītiķis Dragans Klaičs, visi šie pašpasludinātie neatkarīgie profesionāļiir atkarīgi no saviem kolēģiem, radniecīgajām organizācijām, privātām un valsts dotācijām, līgumiem,pasūtījumiem, konkursiem, klientiem, sponsoriem, aizbildņiem, tirgiem, medijiem un, visbeidzot, noauditorijas, tādēļ uzsvērt vajadzētu nevis neīstu neatkarību, bet gan elastīgāku jēdzienu - autonomiju(Klaičs, 2008:121). Autonoms mākslinieks apzinās sevi kā daļu no profesionālu attiecību tīkla, kamērtā dēvētie pašpasludinātie neatkarīgie mākslinieki cenšas noliegt vai ignorēt šādu attiecību esamību(Klaičs, 2008:121). Dragana Klaiča viedokļiem piekrīt arī Pēters Bendiksens, uzsverot, ka autonomijanozīmē nevis pastāvēšanu bez likumiem un pilnīgu nepiesaistību, bet gan brīvību izvēlēties savaslikumības, kas izriet no lietas būtības, šajā gadījumā – no mākslas un tās substances” (Bendiksens,2008:21). Ir skaidrs, ka kultūrpolitikas vadlīnijas un prioritātes nosaka valsts, tātad valdošais politiskaisspēks. Ņemot vērā Latvijas izteikti daudzpartejisko politisko sistēmu, par to būtu svarīgi aizdomāties,pirms apgalvot, ka kultūras jomas vienīgajam finansējumam būtu jānāk no valsts.Kultūras finansējuma uzdevums, kas daļēji pārklājas ar kultūras mārketinga uzdevumiem, perspektīvāparāda pavisam citādu kopainu nekā uzņēmējdarbībā, un šīs īpatnības dēļ to būtu noderīgi saukt par„kultūras finansējuma diplomātiju” (Bendiksens, 2008:239). Arī kultūras un mākslas nozare atrodasšodienas tirgus ekonomikas situācijā, lai gan, kā jau minēts, kultūras un mākslas darbinieki to labprātnoliegtu, pārspīlējot iespējamās negatīvās ietekmes. Tomēr „tirgus neiespaido mākslas brīvību, tikainepieļauj realizēties, ja māksla neseko tā likumībām un centieniem. Tad tā [māksla] kļūst atkarīga nocitu atbalsta (parasti finansiāla)” (Bendiksens, 2008:22).Vairumā Eiropas valstu kultūras organizatori valsts iestādes uzskata par pirmo un visticamāko finansiālāatbalsta projektu, apgalvo Dragans Klaičs (2008:91). Viens no pamatojumiem ir, ka piedāvājums unpieprasījums daudzās kultūras nozarēs ir pretrunā ar tirgus ekonomikas sakarībām, turklāt ekonomikasteorija min vairākus pamatojumus tam, kādēļ valsts līdzdalībai kultūras tirgū ir nozīme un tai ir jābūt(Nellinga, 2006:61).Autori min trīs dažādus valsts finansiālā atbalsta veidus – institucionālo (tiek finansēta kultūrasorganizācijas darbība, visbiežāk ilgākā laika posmā), projektu atbalstu (tiek finansēts konkrēts,<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums<strong>Vidzemes</strong> <strong>Augstskolas</strong> <strong>4.</strong><strong>Studentu</strong> pētniecisko darbu konferences rakstu krājums
Change language