Elektroniski sagatavots arī Vidzemes Augstskolas 4. Studentu

102 103IevadsPasaule regulāri piedzīvo jaunus izgudrojumus un uzlabojumus, kas paaugstina dzīves kvalitāti un arvienvairāk atvieglo cilvēku ikdienu. Par jauninājumiem rūpējas visa sabiedrība kopumā, bet galvenokārt –zinātnieki. Inovāciju attīstība veicina arī sadarbību starp zinātniekiem un sabiedrību. Šāda sadarbība irnepieciešama, lai zinātnieki varētu uzlūkot problēmas un pamanīt jaunus problēmu risinājumu veidus,kā to saredz ar zinātni nesaistītā sabiedrība. Latvijā šobrīd ir saskatāma plaisa starp zinātnes pārstāvjiemun pārējo sabiedrību, kas radusies abu pušu nošķirtības un, iespējams, arī neieinteresētības dēļ. Trūkstsavstarpējās komunikācijas starp abām pusēm, un esošā komunikācija bieži izrādās pārāk sarežģīta.Sadarbības veicināšanai nepieciešama iedarbīga zinātnes komunikācija, lai abas iesaistītās pusesiegūtu maksimālu izdevīgumu. Vienkāršoti izsakoties, zinātnes komunikācija ir uz iznākumiem balstītapētījumu un citu zinātnieku aktivitāšu skaidrošana sabiedrībai (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:183).Pēdējā laikā arvien aktīvāk tiek rīkoti īpaši pasākumi, kas nodarbojas ar zinātnes komunikāciju, piemēram,„zinātnes kafejnīcas” Latvijas augstskolās, zinātnieku naktis un zinātnes izstādes. Šāda veida pasākumosatgriezeniskā saite no publikas ir jautājumu uzdošana pētniekiem. Atgriezeniskās saites veidošanu arjautājumu palīdzību var pieskaitīt pie interaktīvas komunikācijas, ko apraksta Sjūzena Stoklmeijere(Susan M.Stocklmayer). Autore skaidro, ka efektivitāti komunicējot ar dažādām publikām var sasniegttikai interaktīvas komunikācijas ceļā (Stocklmayer, 2001:3-9). Taču bieži vien zinātnieku skaidrojumi navvienlīdz saprotami visiem sabiedrības locekļiem, tādēļ ne vienmēr izveidojas interaktīva komunikācija.Stoklmeijere atzīst, ka ir grūti nodrošināt interaktivitāti zinātnes komunikācijā (Stocklmayer, 2001:3-9;143;145). Iepriekšminētie pasākumi ir tikai daļa no zinātnes komunikācijas līdzekļiem un tie nespējsasniegt visas mērķgrupas.Ir nepieciešams apkopot informāciju par zinātnes komunikācijas iespējām, kā tā norisinās, līdzās ārvalstupiemēriem apskatīt arī situāciju Latvijā un uzzināt, kā varētu pilnveidot un attīstīt zinātnes komunikācijuLatvijā. Pasaulē zinātnes komunikācija tiek pētīta no dažādiem rakursiem; Latvijā – krietni mazāk. LatvijāAivita Putniņa ir veikusi pētījumu par zinātnes komunikāciju vienam konkrētam gadījumam par cilvēkagenoma izpēti Latvijā. Arī Anda Ādamsone-Fiskoviča ir pētījusi zinātnes un sabiedrības integrāciju,tomēr konkrēti šāds pētījums vēl nav veikts ne Latvijā, ne ārpus tās.Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā dažādu zinātnes nozaru speciālisti saredz un kā vērtē zinātneskomunikāciju Latvijā, kā viņi saredz zinātnes komunikācijas uzlabojumus un attīstības gaitu. Šādspētījums var parādīt, cik būtiska vai, tieši pretēji, nesvarīga ir zinātnes komunikācija Latvijā dažāduzinātnes nozaru speciālistu redzējumā un kādas izmaiņas būtu nepieciešamas šī brīža situācijā.Pētījuma jautājums – kā dažādi zinātnes nozaru speciālisti saredz un vērtē zinātnes komunikācijuLatvijā?1. Zinātnes komunikācija1.1. Termins „zinātnes komunikācija”Rietumu kultūrā zinātnes komunikācijas pirmsākumi meklējami jau 1985.gadā (Nohara, Norton, Saijo,Kuskabe, 2008:1), taču tā laika izpratne par zinātnes komunikācijas galvenajām komponentēm unpašu definīciju ievērojami atšķiras no mūsdienu situācijas šajā jomā. Laikam ritot, gan sabiedrība,gan zinātnieki ir pārvērtējuši zinātnes komunikācijas vērtību. Iepriekš zinātnes komunikācijas galvenāfunkcija bija informēt sabiedrību un skaidrot faktus, kas laika gaitā papildināta ar sabiedrības lielākuiesaisti diskusijās par zinātnes jautājumiem. Mūsdienās mainījušās zinātnes komunikācijas formas,tās kļuvušas interaktīvākas un ar lielāku sabiedrības iesaisti. Tomēr arī jaunākās paaudzes zinātneskomunikācija ir atšķirīga – novērojams, ka līdzās pastāv gan agrākās, gan mūsdienīgās komunikācijasformas.Dāņu pētnieki Nīlsens, Kjārs un Dalgārds (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard) izdala divus atšķirīgus zinātneskomunikācijas modeļus – „kanonisko” un „interaktīvo”, kur kanoniskais modelis paredz vienvirzienakomunikāciju no zinātniekiem pie sabiedrības, bet interaktīvajā modelī sabiedrība ir vairāk iesaistīta unvar vairāk diskutēt ar zinātniekiem (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard, 2007:1-2). Piemēram, kanonisko modelivar pielīdzināt preses brīfingam vai politiskajai uzrunai vēlētājiem, kuras laikā politiķis vai kāda cita runaspersona pauž savu nostāju, informē par izvēlētajiem jautājumiem, bet neiesaista sabiedrību diskusijā.Otru – interaktīvo – modeli var pielīdzināt preses konferencei, kura sevī ietver informējošo daļu, kadrunas persona izklāsta informāciju, aktualizē problēmu vai iespējams – pauž savu nostāju, un klātesošievar uzdot jautājumus, paust savu nostāju un dažādi citādi iesaistīties. Protams, ka preses konferencēvar novērot visai neizteiksmīgu atgriezenisko saiti, kas tik labi neatspoguļo interaktīvā modeļa plašāsinteraktivitātes iespējas.Brazīliešu pētnieki Mārsija Lima, Ednalva Nevesa un Renato Dagnino (Márcia Tait Lima, Ednalva Felixdas Neves, Renato Peixoto Dagnino) izšķir trīs zinātnes komunikācijas modeļus – deficīta, saliktodeficīta un demokrātisko modeli (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5). Deficīta modelī – zinātnieki ir vienīgiekomunikācijas speciālisti, kas sniedz publikām savu subjektīvo redzējumu, saliktajā deficīta modelīnorisinās nedaudz objektīvāka komunikācija, kurā iesaistās un sāk līdzdarboties arī publikas, betdemokrātiskajā modelī sabiedrības locekļi aktīvi iesaistās nozīmīgu lēmumu ietekmēšanā, kas skarzinātni un tehnoloģijas, jo demokrātija paredz, ka visiem sabiedrības locekļiem ir tiesības lemt par savudzīvi un lietām, kas to ietekmē (Lima, Neves, Dagnino, 2008:5). Šajā iedalījumā deficīta modelis ir līdzīgsiepriekšminētajam kanoniskajam modelim un demokrātiskais modelis – interaktīvajam. Saliktais deficītamodelis ir nedaudz interaktīvāks par deficīta modeli, tomēr neietver tik plašas iespējas sabiedrībaiiesaistīties kā to paredz interaktīvais zinātnes komunikācijas modelis.Šie abi iedalījumi spilgti raksturo izmaiņas no agrāko laiku prasībām uz tagadējām prasībām pret zinātneskomunikāciju. Iepriekšējā pārliecība Dānijā un arī citur pasaulē bija, ka zinātnieki nošķirtā vidē veicpētījumus un pieņem lēmumus par procesu norisi zinātnes jomā, un vēlāk par saviem sasniegumiemun citām aktivitātēm zinātnē informē pārējo sabiedrību (Nielsen, Kjaer, Dahlgaard, 2007:1). Šobrīdsituācija ir mainījusies – Zinātnes un tehnoloģiju pārvaldes (Office of Science and Technology) un„Wellcome Trust” kopīgais pētījums Lielbritānijā rāda, ka vienkāršajai sabiedrībai jeb „nespeciālistiemzinātnē” nav jābūt specifiski izglītotiem zinātnes jautājumos, lai varētu veiksmīgi piedalīties diskusijāsar zinātniekiem un citiem jomas speciālistiem (Wellcome Trust, 2000:13). Tomēr šajā pašā pētījumāminēts, ka dažādai informācijai obligāti ir jābūt pieejamai, lai sabiedrība būtu pietiekami informēta,varētu iepazīties ar faktiem un justies brīvāk, diskutējot par zinātnes jautājumiem (Wellcome Trust,2000:13). Vairākums mūsdienu autoru atzīst, ka vienvirziena lineārā veida zinātnes komunikācija navne tuvu tik efektīva, cik no tās var sagaidīt un nesniedz nepieciešamo iznākumu (Burns, O’Connor,Stocklmayer, 2003:192). Ikdienā cilvēkam visapkārt ir daudzi un dažādi zinātnieku un pētnieku atklājumiun sasniegumi, bet cilvēks par to pat neiedomājas, nemeklē tam īpašu izskaidrojumu, tādēļ vienkāršāsinformēšanas metodes var piesaistīt uzmanību un ieinteresēt, tomēr vairākumā gadījumu saņemtāinformācija tiek ļoti ātri aizmirsta. Pat tad, kad informācija sasniedz adresātu, nav nekādas garantijas,ka tā veicinās sabiedrības iesaistīšanos ar zinātni saistītu jautājumu diskusijās un risināšanā. Šo un citulīdzīgu iemeslu dēļ lineāra vienvirziena komunikācija ar sabiedrību jeb deficīta modelis netiek atzīts partik efektīvu.Pēdējo divdesmit gadu laikā zinātnes komunikācija ir attīstījusies un pieaudzis aktivitāšu, virzienu unpraktiķu skaits šajā jomā, kas palīdzējis plašināties izpētei un praksei zinātnes komunikācijā (Burns,O’Connor, Stocklmayer, 2003:183). Bet, lai kvalitatīvāk varētu iedziļināties iepriekšminētajos procesos,nepieciešams izskaidrot, ko nozīmē termins „zinātnes komunikācija”.Terijs Bērnss, Džons O’Konors un Sjūzena Stoklmeijere (Terry Burns, John O’Connor, Suzan M.Stocklmayer) pievērš uzmanību, ka līdzšinēji bieži sastopama nepareiza izpratne, ko sabiedrība bieživien piedēvē zinātnes komunikācijai (Burns, O’Connor, Stocklmayer, 2003:183). Piemēram, „sabiedrībasizpratne par zinātni”, „zinātnes apzināšanas”, „zinātnes kultūra vai „zinātnes izpratība (scientificliteracy)” sabiedrībā tiek lietoti kā sinonīmi zinātnes komunikācijai (Burns, O’Connor, Stocklmayer,2003:183). Terminu var definēt līdzīgi Krisam Braintam (Chris Bryant), kurš 2002.gadā savā rakstā parzinātnes komunikācijas politiku Austrālijā (“Does Australia need a more effective policy of ScienceVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājumsVidzemes Augstskolas 4.Studentu pētniecisko darbu konferences rakstu krājums