Lalita MuižnieceTAGAD UN TEPAT UNPĀRLAICĪGAISLIĀNAS LANGAS DZEJAJau pirmais Liānas Langas (1960) dzejoļukrājums Te debesis, te ciparnīca (1997) izcēlāsar individualitāti, ar valodas bagātību undaudzslāņainību. Tas izpelnījās kritiķu un lasītājuatzinību un ieguva Dzejas dienu balvu(1998). Ar Literatūras gada balvu tika apbalvotsdzejnieces otrais krājums Iepūt taurītē,Skorpion! (2001), un atkārtotu Dzejas dienubalvu jeb Pegaza pakavu Liāna Langa saņēmapar trešo krājumu antenu burtnīca (Rīgā:Neputns, 2006. 69 lpp.).Liānu Langu nav iespējams ielikt nekādā kastītē- ne dzīves, ne dzejas. Par sevi viņa saka:Esmu dzimusi 1960. gada februāra beigās,kad mamma zeme pagriež savu vaigu Zivjuzvaigznājam. Bērnības starojumu joprojāmredzu ikvienā varavīksnē. (..) Septiņdesmitogadu sākumā manās rokās nonāca MaijasSilmales sakārtotā franču modernās dzejasizlase “Es tevi turpinu”. Šo mirkli uzskatupar pagrieziena punktu savā attīstībā.Atceros sevi 15. trolejbusā – dzejas rindupilnīgi nohipnotizētu, ar sapluinītu pionierakaklautu un pilošu degunu raugāmies šīsgrāmatas lapās. Kā nesaprotamus buramvārdusatkārtoju Pola Eliāra dzejoļa beigurindu: “Brīvība, brīvība, brīvība”. 1 Sapratu,ka dzejas valoda ir brīvības un patiesībasvaloda, kurā turpmāk gribu runāt. Ja krīze- vajag palasīt evaņģēliju, tur viss ir pateikts.Vēl sutras, lūgšanas. Īstenībā lielākās vērtībasnemaksā neko. (..) Visa pasaule ir mūsuprāta spogulis. Esmu laimīgs cilvēks tai ziņā,ka parasti daru, ko gribu. Vientulība neeksistē.Kaut vai tādēļ, ka mums ir sargeņģelis. 2Pēc vidusskolas beigšanas pievērsos glezniecībai.Birutas Delles studijā trīs gadus novietas studēju ainavu. Galu galā dzeja ņēmavirsroku. Iznīcināju pārīti gatavu krājumu,kas droši vien nemaz nebija gatavi. 3 Jau pēcskolas beigšanas man bija skaidrs, ka diezinvai varēšu adaptēties brežņeviski murgainajārealitātē, tādēļ darīju visu, lai man pašaibūtu interesanti (..) rakstīju, lasīju – un tear pateicību jāpiemin arī “samizdats” – unklausījos džezu. Gandrīz uz diviem gadiem“emigrēju” uz citu klimatisko joslu. Tā bijaLivādija Krimas pussalā, kur strādāju restauratorubrigādē Cara pilī. (..) Vairākus gadusapmeklēju LVU Filoloģijas fakultāti, tad 1991.gadā aizlidoju uz Ņujorku. Tur studēju filozofijuun moderno amerikāņu dzeju progresīvajāNew School College. (..) Pēc atgriešanāsRīgā darbojos Starptautiskajā Kino centrā,kinoforumā “Arsenāls”. Šobrīd turpinu strādātar kino saistītā organizācijā. 4Ņujorkā Liāna Langa pavadīja piecus gadus.Tur viņa arī studēja ievadu dzen budismā(First Zen Insitute in America), strādāja parmājskolotāju, mācot krievu un latviešu valodu,apmeklēja bārmeņu skolu, interesējās parŅujorkas dzejniekiem, īpaši Josifu Brodski,rakstīja esejas par Ņujorkas mākslu, vēsturi,dzeju Latvijas laikrakstiem. 5 Daži Ņujorkas iespaidudzejoļi lasāmi krājumā Te debesis, teciparnīca. Atšķirībā no Linarda Tauna saplūšanasar šo pilsētu, Liāna Langa patur vērotājasun komentētājas pozīciju: Pilsēta kā jaupilsēta – / mazliet tuksnesis, mazliet skudrupūznis./…/ Un Manhetena nepārstāj dunēt /vienmēr – perpendikulāri - / pret lielo šķērsielu– / debesīm (23); Zem Džordža Vašingtonatilta / indiāņu rēgiem / nav gana vietas / kurpatverties (36); Manhetenas vēders arī ziemāir silts. / Sniegpārslas ir mani draugi. / VibrēBruklinas tilts. // Stāvu mērenos mēslos / melnāsHudzonas krastā. // Skatos, kā pilsēta /velk rīta debesi / mastā (40); Īst Vilidžas utenī/ kādreiz skaista / tagad / vēža sagrauztasieviete / spoguļa priekšā / pielaiko cepures /Liāna LangaFoto: Jānis Deinats18
vienu / pēc / otras (43).Starp pirmajiem publicētajiem dzejoļiemdzejoļu kopa krievu valodā žurnālā Rodnik(1988). Vēlāk, 2001. gadā sarunājoties arArno Jundzi, Liāna Langa uzsver, ka viņaisvarīgi sarunāties ar šo pasauli latviešu valodāun ir sāpīgi, ka mūsu popmūziķi dziedangļu valodā. Cik tālu mēs sevi pārdosim? –viņa vaicā. Piekrītu, ka dzejnieks ir valodassargs. Viena no dzejas funkcijām ir piešķirtvārdiem to patieso jēgu, enerģiju, vibrāciju.Uz Jundzes jautājumu: Kāda jēga atdzīvinātarhaiskas formas, kas mirušas dabīgā nāvē?Liāna Langa atbild: Pirmkārt, tas ir bezgalaskaisti. Otrkārt, dzeja kā vidutājs atgādinapar šīm senajām formām. Tās bagātina mūsupieredzi. 6Kaut starp Liānas Langas laikabiedriem irinteresanti dzejnieki, kā Amanda Aizpuriete(1956), Egils Zirnis (1956), Māris Melgalvs(1957-2005), Pēters Brūveris (1957), AndrisŽebers (1958), Guntars Godiņš (1958), IneseZandere (1958), Klāvs Elsbergs (1959-1987),Anna Rancāne 1959), Sarma Muižniece(1960), Edvīns Raups (1962), viņa atzinusi,ka nejūtas piederīga tikai vienai vietai unpaaudzei, ka jūt saikni gan ar 17.gs. britudzejnieka Džona Danna (John Donne), ganamerikāņa Edgara Alana Po (Edgar AllanPoe), gan grieķa Konstantinosa Kavafisa, gankrieva Josifa Brodska, gan Poruka, Bārdas unSkalbes dzeju.1990. gadu sākumā publicētajos dzejoļosrotaļīgs sirreālisms. Šie dzejoļi laikam paputējušiiznīcinātajos manuskriptos, jo pirmajākrājumā Te debesis, te ciparnīca tie parādāsvairs tikai pa retam: stāvu uz galvas es / pēdasmākoņus spiež / griestos kur tumsa top/ un eņģeļi mannā lok // ei galva man iezisir / tur kukaiņi ligzdas tin / no saknēm unputekļiem / viens otram uz ūsām min (8-9).Šai krājumā iezīmējas Liānas Langas plašumaelpa, spēja vienlaikus redzēt un just gandebesis, gan ciparnīcu.… un cik ātri, cik lēni pa palodzi pulkstenis iet,it kā gribētu izlekt, un domā, uz kuru gan stāvuviņu atvilcis liktenis, nolicis tikšķēt un kurdzīvo meistars, kas salabos laiku kā pirkstaiņa ādu,kuru rītdiena bērnišķā plaukstā kā diedziņu tur.(11)Ieskanas romantisms:Man pieder vakars, tumši zaļais vakars,un telpas loks, ko lampa apzīmēar burtu O. Tam visam ir kāds sakarsar stundām pavadītām paslēpēszem rabarberu lapām, dobjās skaņāsjeb mirklī, sniegpārsliņu pētot, līdz tā kūst. (62)Ekspresīvus haikveidīgus dzejolīšus autorenodēvējusi par “Īsām”, piemēram, “Īsa Nr.4”: tveice te grābstās / gar ēnas malu / tepieglaužas tai // jūlija vidus. (57) Par debesīmun ciparnīcu Viesturs Vecgrāvis raksta:Liānas Langas dzejas vārdi top esības, tātaddzīvības, nāves un skaistuma trauslajos mirkļos.Šī dzeja vienlaikus ir gan gaišredzīga,gan ikdienišķi atpazīstama un metafiziskijaušama, gan kategoriski spītīga un iecietīgismalkjūtīga. 7Iepūt taurītē, Skorpion! turpinās droša, meistariskavalodas un dzejas formas pakļaušanaik dzejoļa satvaram, asprātīgi un trāpīgisalīdzinājumi, metaforas, kas, bez izšķērdībasizmantotas, iekļaujas dzejolī un izceļ tādomu, piemēram: kad paceļas lidaparāti, unpilsēta saļimst kā no sitiena slimnieks (76);viegli uzrakstīts dzejolis kniksē un aizlaižaslapās (82). Taču, atrautus no dzejoļa, nav jēgastos uzskaitīt.Lai arī Liāna Langa nav pirmā, kuras dzejāatdzīvojas konkrētas lietas un detaļas (atcerēsimiesČaku), ne reti no konkrētības tāsiepludinās vīzijā, kā dzejolī “Māja”: 6. tramvajugaidot dzirdu / Skujenes lauku mājas/ sirseņu zemeslodē // dzīvība // šķiļas // unknikšķ // drebinās krāsns / nezāļu dīgsti zemklona / meklējot gaismu // lēnītēm // nožņaudz/ viens otru // ķirmji bijušas godības/ pilnām mutēm // uzdejo // sudmaliņas // sulainiscaurvējš klanās / visām debess pusēm //lodes čaumalas // svilpītē // pūšot (57). Vieglirotaļīgi dzejoļi ar mijas smeldzes, pārdomupiesātinātiem – Karš: kurš olīvu dārzā bijalieks / kurš Slovēnijā, kurš Dagestānā… (65).Krājumā sākas virzība uz liroepiku (“ManaRīga ar sodrēju baku durstītu seju” (53-55)),kas vēl jo vairāk gūst pārsvaru antenu burtnīcā.Grāmatas atvēršanas reizē Arno Jundzebildis: Pie lasītājiem nonācis darbs, kurā ikkatrarinda runā, uzrunā, smaržo, kaitina,provocē, rosina. 8Skaista nodaļa latviešu dzejā ir dzejnieku atvadvārdicitiem dzejniekiem, kas pārāk biežidaudz par agru aizsaukti uz viņu sauli. LiānaLanga šādi atvadījusies no <strong>Jura</strong> Kunnosa(LuML 1999.22.VII): Ardievu, Juri Kunnos! uzredzēšanos, dzejniek!; no Hermaņa MarģeraMajevska (LuML 2001.11.X): Uz redzēšanos,Marģer!; no <strong>Jura</strong> Boiko (NRA 2002.15.XI):“Šūpuļdziesma Jurim Boiko” [antenu burtnīcā“Šūpuļdziesma” (25)] ar dažām it kā AustrasSkujiņas dzejas intonācijām: lido … Turp,kur Japānu un Ķīnu / Tējkarotē pasmelt var/ Un kur sniega satelīti / Tavu kāju pirkstusskar. antenu burtnīcā vēl otrs in memoriamdzejolis Jurim Boiko: Juri, atšķirībā no mums,19