kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

ulējums ir tik plašs kā pati pasaule, reizēmaizmaldoties pat aiz tās, kur robežas grūtinoteikt. Par savu vārdu vairāk nekā vienāvariācijā Gūtenmorgens pastāsta, ka vecākiun citi kūmas viņam tādu piešķīruši, nezinādamikā jaunpiedzimušo nosaukt. Gluži kāteikās un varoņstāstos, nolēmuši, ka pirmaisrītā dzirdētais teiciens būs jaunpiedzimušāvārds. Vārds ir daļa no būtības. Vienviet autorssūdzas, ka Kalniņš viņu uzrunā ar mazoburtu, teiciens, kas liek domāt par Beketatēlu savstarpējām ķildām par rakstību un semantiku,par vārdu nozīmi, arī to bezjēdzību.Kad Krūmiņš prasa Gūtenmorgenam, kas irbiškrēsliņi, atbilde ir nepārprotami skaidra:Nu, tie ir tādi mazi krēsliņi, uz kuriem sēžbites.Varoņstāstu stils gan nav viscaur ieturēt unGūtenmorgena dzīve ir mietpilsonības iekrāsota.Viņa sieva, kas paliek vārdā nenosaukta,un dēls, arī anonīms, tekstā daudz nefigurē.Katrā ziņā, ne viens, ne otrs neizceļas ģimenesgalvas acīs. Acis un Gūtenmorgena sievupieminot, jāmin Gūtenmorgena fabulējumupar trešo aci. Viendien Gūtenmorgens izlasaavīzē sludinājumu par kursiem, kuros sola iemācītstudentiem atvērt trešo aci. Trīs lietaslabas slietas, prāto Gūtenmorgens un tiekpie trešā acs. Kad kursi nobeigti, sieva mājāsir visai skeptiska par vīra apgalvojumu, katagad redzot visa patiesā būtību. Un pēc kātu tagad izskaties? sieva noprasa un aiziet uzvirtuvi cept kotletes, vīra alkas pēc patiesībasnesapratusi. Savās meditācijās par dzīvi un tāsjēgu, parasti parkā uz sola un gandrīz vienmēralu dzerot, Gūtenmorgens pasludina arīsaviem draugiem sofistiem savus atklājumus,kas dažbrīd iestiepjas metafizikā. Kalniņš izskaidroGūtenmorgenam, ko nozīmē „hronoklasmas”:Nu tie ir tādi veidojumi, kas varrasties, ja mēs ietekmēsim pagātni... Nu, tadtie mainīs nākotni... Un beigās var iznākt tā,ka mēs atgriežamies atpakaļ savā laikā. Betmūsu nemaz tur nav, jo paši esam pagātnēvisu salaiduši dēlī (52. lpp.) Šīs prātvēderībasnāk no gudrinieku nepieciešamības apskaidrotavīzē daudzinātās idejas. Vienreiz – tā iesākasviena Gūtenmorgena meditācijām, kasnoved pie sava veida epifāniska momenta –iznācis no mājas, viņš paskatījās lejup, kurpletās viens vienīgs tukšums. Tad viņš pacēlagalvu pret debesīm, taču tās arī bija kaut kurpačibējušas. Visapkārt nekā nebija. Viņš saprata,ka pēkšņi visai mīklainā veidā, nonācispilnīgi tukšā vietā. Gūtenmorgena dēla piedzimšanair priecīgs notikums, kas iedvesmotēvu sacerēt rondo diviem tamburīniem, konoklausās viņa draugi, kam savukārt pielīpradošais gars. Pateicoties draugu papildinājumiemun uzlabojumiem, rodas koncertsklavierēm ar orķestri si bemol mažorā.Biškrēsliņu loģika turpina savus gājienus, undaudzās situācijās neloģika pievar skaidrībasmeklētāju.Gūtenmorgena prātojumi un piedzīvojumiizriet no mūsdienu sadzīves vērojumiem.Viendien Gūtenmorgens ar draugiem nolemjizdaiļot Vanšu tiltu ar ķīniešu zaķīšiem, kurusveiklais spekulants Kalniņš sapircies, cerēdamsuz labu peļņu, bet, neatrodot daudzpircēju, mūsdienu sofisti nolemj izdaiļot artiem Vanšu tiltu. To redzēdama, Valsts prezidentparādās pils logā un, kā tas pienākasviņas profesionālām interesēm, dungo: Zinu,zinu, bet neteikšu,/ Kur baltais zaķis guļ. Tasesot ierosinājis ievērojamu mākslas kritiķiuzrakstīt grāmatu Likteņupe un baltie zaķīši.Konceptuāla māksla vai mākslas koncepcija.Gūtenmorgena gaitas plašajā pasaulē un arīkosmosā, kur dēkainim gadās iekļūt, parādalasītājam, kā no vientiesīga trešā dēla muļķīša,Gūtenmorgens kļūst par nopietnu kritiskuvērotāju un domātāju, sava veida tautasbalsi. Grāmatā daudz komisku un neloģiskuaprakstu, kuru rezultātā rodas pārdomas untraģikomiski ieskati mūsdienu liktenībā, katrāziņā Gūtenmorgena cienīgus brīžus.Juris SilenieksBEZ CUKURA SŪRSJuris Kunnoss. Dzejoļi 1995-1999 un parJuri Kunnosu. Rīgā: Jaunā Daugava, 2007.338 lpp.Grāmatas veidotāji ir uzņēmušies svētīgudarbu, vienā izdevumā apvienojot Kunnosadzeju, kas pati par sevi ir ievērības cienīgslielums, ar fotogrāfijām, autora rokrakstiem,mākslinieces Andras Otto zīmējumiem, klātpievienojot apcerējumu par viņa dzīves faktiemun daiļradi.Dzejoļi sakārtoti chronoloģiskā secībā, vadotiespēc datējumiem, kas rāda, ka dienaslaikā autors spējis uzrakstīt vairākus dzejoļus,bet citreiz tie tapuši ar dažu dienu vai retāk– dažu mēnešu intervālu. Lasītājam atliek tikaiiedomāties, kā varētu izskatīties Kunnosapiektais dzejas krājums, varbūt pat kombinēttekstus, veidojot savu versiju. Šo tomēr nākasuztvert kā Jura Kunnosa poētisko dienasgrāmatu,kurā ne visi ieraksti sasniedz tādulīmeni, lai varētu runāt par gatavu, pabeigtudzejoli. Šāda situācija ir tikai saprotama, ja65