kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

smagumiem bija modināma. Vēl 1970. gadaDziesmu svētku programmu, būdams veiksmīgsaktieris Sanfrancisko mazajā teātrī,viņš uzsāk ar manu Uz zemeslodes zem saules,kas varbūt pat nav dzejolis, vien mocītas,bet nenomocītas dzīvas balss konstatējums,kolāža, izverdums.Ivars Lindbergs ar šo drošo uznācienu (galugalā iesākt trimdas Dziesmu svētkus ar okupētāsLatvijas dzejnieka ne-nospiestības apliecinājumutrimdas sabiedrības vienā daļābija visai riskanti) arī izraisīja veselu ķēdesreakciju – kuras rezultātā kādu laiku vairsnevarēja piedalīties trimdas Dziesmu svētkurakstnieku cēlienos. (..)Ivars Lindbergs ir dzimis 1932. gada 6. septembrīRīgā. Šo faktu Ivars Toronto Dziesmusvētku vadonī 1991. gadam apcer tā: Gadījāspiedzimt brīvā un demokrātiskā Latvijā tiešitajā gadā, kad Dailes teātris sniedza Brechta„Trīsgrašu operas” latviešu pirmizrādi. DaliņšLosandželosas olimpiādē ieguva sudraba medaļu50 km soļošanā, un Padomju Savienībanoslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Latviju.Vācijā Vircburgā beidzis latviešu ģimnāziju,tad – jau Austrālijā – Pertas technisko koledžu,Melburnas Universitāti un jau AmerikasSavienotajās Valstīs – Rūzvelta UniversitātiČikāgā. Viņa profesija, kurā darbojies arīSaūda Arābijā, ir – techniskais zīmētājs – kartogrāfs.Pirmā Ivara Lindberga dzejas publikācija parādās1958. gadā Austrālijas Latvietī. 1961.gadā Austrālijā kopā ar Kārli Ābeli, InāruBrēdrichu, Gundaru Pļavkalnu un EduarduSilkalnu viņi izdod dzejoļu krājumu Kvintets,kas iezīmēja pilnīgi jaunu līniju trimdas jauniešugarīgās situācijas izpratnē. Sodumaskolnieki, savas paaudzes esības izteicēji:trimda ieilgst, mājāsbraukšana ieilgst – garīgaissatvars nu jāmeklē katram pašam, uzkopīgo ideju vai smeldzi vien nepaļaujoties.Pa starpām ir klejots un ceļots, dzejots unnedzejots, vaigu pie vaiga dejots, ir visādosbudēļos iets, sevi meklējot, saka IvarsLindbergs. Ir skūpstītas naktis un raudātasdienas, ir gavilēti rīti un nolādēti vakari, ir arzvārguļu cepurīti latviešu komediantos iets,ir krogus papi turīgi tapuši, ir divi dēli audzētiun varbūt pat izaudzēti, ir mīlēts un caurmīlestības gaviļu gaišumu iets un no gaismasbrīnumā... Un pa starpu šad tad dzeja(„Piedod, Oktavio”). Pienāca arī tā bezkrūšubāli kaulainā solīti tuvāk klāt. Meta ar roku,meta ar aci. Pagaidi vēl! Vēl man soli pa solītimtālāk jāpaiet, vēl nākošais brīdis var gaismasbrīnums būt, un varbūt es vēl paspēšunomirt reiz brīvā un demokrātiskā Latvijā arto dainu sauli sirdī. (..)Kas tad ietilpst Ivara Lindberga ģenēzē,ko varētu saukt par viņa skolotājiem?Neapšaubāmi, ka tas ir Čaks, Sodums – toatzīst pats Ivars Lindbergs, no amerikāņiem– viņu bītņiku dzejnieki, visvairāk, protams,Ferlingeti, varbūt arī Ginzbergs. (..). . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .Mīlēt jau viņi nekad neapstāja,viņi zināja, ja jāsaglābj māja,ka Daugavu nedrīkst izdzert sausu,ka jāsargā akmens vīra spēksno asaru zemes,ka tauta ir vienaun pēc katras naktsjauna nāk diena.Brāļi, es esmu ar jums!Tā iesaucās Ivars Lindbergs, mūsu augšuptiecesposmā 1988. gadā, kad tik daudz kasvēl nebija skaidrs, un atkal viņš bija viens nopirmajiem, kurš godīgi un bez atskatīšanāspateica savu. Jā tam, kas sākās, urguļoja,burbuļoja, iedegās un uzliesmoja Latvijā.Bez liekām pārdomām, jo viņš saprata, ka šīir Lielā Reize, vienīgā droši vien. Vai nu tagad,vai arī... Baigi iedomāties aiz šī arī... Betarī to Ivars saprata tā, kā to saprot cilvēks,Latvijas kopējo likteni uz saviem kamiešiemlīdzi nesis:Nu jau pietikstos karogus dāvināt!Nu jau viņi pašisevi kā karoguspāri barikādēm pacēluši.Nu jau viņi pašiar savām asinīmRīgas ielas tīras ir skalojuši.Tad ir 1991. gada janvāris – BŪT-NEBŪT dienas.Izšķiršanās dienas:Mums ir jādzimst par jaunu!No seniem grēkiem,no nesenām muļķībām,no svešām apgaismībāmmums ir jādzimst no jauna,no tās gaismas, kas ir tikai mūsu.. . . . . . . . . . .Brīvi mums jādziedšī mūsu senā dziesmapar jūru, par zemi, par saulikopā ar Viņsaules veļiemun vēl nedzimušiem bērniem.Kopā...Ivars Lindbergs vienmēr ir bijis kopā. (..)_____________________* Māra Čaklā eseja (mazliet saīsināta) pārņemta noIvara Lindberga dzejgrāmatas Manu nepabeigtoviduslaiku pūšamie vārdi (Rīgā,1992).22