kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

svarīgākām sastāvdaļām bija draudzība arIvaru, ar viņu kopā pavadītais dzīves posmsno 60. gadiem, līdz pat viņa aiziešanai. Tikairetas bija viesības, kurās nebūtu bijis ielūgtsIvars. Viņa sabiedrībā nekad nebija garlaicīgi.Vienmēr viņš mūs uzjautrināja ar jokiem, parasti„kreptīgiem ”, kas gan no viņa mutes nākotnelikās rupji vai piedauzīgi. Fenomenālabija viņa atmiņa! Attiecīgajā brīdī viņš spējatrāpīgi papildināt kāda viesa stāstu ar piemērotunotikumu no savas vai kādas citas personasdzīves. Daudz stāstu bija par Austrālijāpavadītajiem jaunības gadiem. Jāatzīst, ka arlaiku šis „repertuārs” atkārtojās. Kad Ivars atgriezāsno darba Saūda Arābijā, kāda draugsreiz izsaucās: Ja mums vienmēr jāklausās parAustrāliju, tad cik gadus no vietas mums būsjāklausās par Arābiju?! Bet, nezin kāpēc, parArābiju dzirdējām pārsteidzoši maz. Ivarampatika būt sabiedrības degpunktā. To viņš arīpanāca ar saviem stāstiem, ar dzejoļu lasījumiemun ar savu balsi. Atceros tikai vienuvienīgu reizi, kad Ivars klusēja. Tas bija kādāJaungada sagaidīšanā. Cita vidū ēdām cepumiņus.Pavisam nemanot iestājās klusums.Namatēva māte norūpējusies prasīja: Kasnoticis? Pat Lindbergs klusē! No Ivara patiešāmnenāca ne skaņas. Izrādās, kāds jokdarisbija cepumos iecepis hašišu...Visjaukākās stundas kopā ar Ivaru esam pavadījuši„Jūras rančā” jeb Sea Ranch, kur vairākIvars Lindbergs pie Klusā okeāna (1995)nekā 30 gadus no vietas katru gadu pulciņšdraugu īrējām vasarnīcu pašā okeāna krastā.Tā vieta mums visiem kļuva par nepieciešamību,tā bija mūsu Ulubele. Latvijas okupācijasgados katrs no mums ieradās ar savupienesumu – grāmatām, avīzēm, žurnāliem,vēlāk ar no Latvijas dabūtām skaņu vai videolentēm. Lasījām, pārspriedām, analizējām.Dažas stundas tika ziedotas kādai Latvijasautora lugai vai bieži kādam RaimondaStaprāna jaundarbam. Sadalījām lomas unlasījām tekstu. Ivaram, kā tekošam lasītājam,vienmēr iekrita galvenā loma. Gandrīz katruvakaru Ivars lasīja savus jaunākos dzejoļus.Dažkārt tie nebija pabeigti. Tad atkarībā nopatērētā alkohola daudzuma mēs pa visiem„palīdzējām” viņam dzejot. Nevarētu teikt,ka bijām bohēmieši, bet alkohola patēriņštrīs dienu laikā bija rekorda cienīgs. Reizpirms prombraukšanas saskaitījām 68 vīnapudeles! Katrai ģimenei pārmaiņus bija jāuzņemasvakariņu sagatavošana, bet vieniniekiemjāgādā par brokastīm. Ivars vienmērsevi pierādīja kā rūpīgu un lielisku pavāru.Pirms došanās uz Saūdiju, viņš nerrojās, kamēs ar Laimoni esam izlepuši, ka apmeklējamdārgus restorānus. Viņam pašam ganpietiekot ar labu greasy spoon („taukainaskarotes”) vietiņu. Bet vēlāk, kad bija tuksnesīsapelnījis naudu, viņš kļuva izvēlīgs i vīnos, iēdienos. Arī labi restorāni viņam bija stipripa prātam.Foto: Vija Lindberga38