kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

viešiem, igauņiem, armēņiem, baltkrieviemutt.), kuru teritoriju bija okupējusi PadomjuSavienība. Kampaņas mērķis bija: 1) izjauktšo trimdinieku pretkomunistisko darbībuārzemēs un neitralizēt viņu politisko iespaidujaunajās mītņu zemēs; 2) iesēt vietējāsabiedrībā un trimdinieku starpā neuzticībupret tās vadītājiem un aktīvajiem darbiniekiem;3) noorganizēt ārzemēs „patriotiskas“grupas, t.i., tādas, kas būtu lojālas PadomjuSavienībai. Padomju atklātajās publikācijāsšo visaptverošo un milzīgi plašo propagandasdarbību nosauca „kultūras sakaru“ vārdā.Piemēram, kā atklāj izvilkums no LatvijasKP CK pirmā sekretāra Arvīda Pelšes 1961.gada augusta ziņojuma PSKP CK „Par nepieciešamībupastiprināt cīņu ar pretpadomjudarbību”: Veikta kontrpropagandas pastiprināšana,kas virzīta uz latviešu emigrācijasbarvežu un viņu aktīvo palīgu atmaskošanuun kompromitēšanu, uz patriotiskas kustībasattīstīšanu ierindas emigrantu vidū. Irizveidota 40 latviešu sekcija „Komitejai par atgriešanosDzimtenē un kultūras sakaru nodibināšanuar tautiešiem. 41Daļa no šīs kampaņas bija VDK sarakstītas unizdotas dezinformācijas brošūras, ko desmitostūkstošos eksemplāru izplatīja Rietumos,gan latviešu ieceļotāju, gan pamatsabiedrībasvidū. Augstākminēto mērķu realizēšanaiiesaistīja attiecīgo padomju republiku KP CKun VDK nodaļas, jo tur strādāja cilvēki vai arītādus varēja viegli sameklēt, kas „savu“ trimdasgrupu labi pārzināja un spēja iedziļinātiestrimdinieku dzīvē un kaut cik to izprast.Latvijas PSR gadījumā trimdinieku apstrādētika iesaistīti VDK kadri, Dzimtenes Balssredakcijas un vēlākās Latvijas Komitejas kultūrassakariem ar tautiešiem ārzemēs darbinieki.Trimdas zinātnieki, vēsturnieki Lilita Zaļkalneun Andrievs Ezergailis uzskata, ka šai VDKkontrolētajai kontrpropagandas kampaņaibija ievērojami panākumi un tās izraisītās sekasaktuālas līdz pat mūsdienām 42 . PamfletsKas ir Daugavas Vanagi? (1962), grāmata„Politiskie bēgļi bez maskas“ (1963), Kāpēc40. PSRS Komitejas par atgriešanos Dzimtenē unkultūras sakaru nodibināšanu ar tautiešiem latviešusekcija izveidota 1961. gada maijā41. Latvija padomju režīma varā 1945-1986:Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas Vēstures institūtaapgāds, 2001:244-255.42. Skat. Lilitas Zaļkalnes rakstu „Ezergailis unVDK informācija“ (recenzija par Andrieva Ezergaiļagrāmatu Nazi/Soviet Disinformation aboutthe Holocaust in Nazi-Occupied Latvia, 2005).JG245(2006).viņi bēga (1965) u.c. 43 izdevumi ar puspatiesībām,sagrozījumiem un klajiem meliemattēloja trimdas vadošos darbiniekus kā noziedzniekus,savukārt ierindas trimdiniekus– kā dezinformācijas upurus. Minētās brošūrasneguva panākumus trimdas sabiedrībā,taču tās nokļuva daudzu demokrātisko rietumvalstuuniversitāšu bibliotēkās. Daudzišo valstu zinātnieki ir sarakstījuši un publicējušipētījumus, kuros balstās uz minētajāmnepatiesajām kontrpropagandas publikācijāmkā uz vēstures avotiem.Rīgā tika izdots arī viens atšķirīgs kontrpropagandasizdevums – šoreiz tieši lasītājiemLatvijā – grāmata Labdien, Pietuka Krustiņ,kurā VDK kadri centušies aprakstīt ārzemjulatviešu sabiedrību un tās būtību humora unsatīras manierē. Grāmatai ir acīmredzamsuzdevums – likt Latvijas lasītājam uztvert bijušoneatkarīgo, „buržuāzisko“ Latvijas valstiun tās idejas nesēju – „reakcionāro emigrāciju“- kā apsmejamu un marginālu realitātipretstatā Padomju Latvijas pilnvērtīgajai dzīveiun laimīgajai nākotnei „padomju tautusaimē“. Šīs grāmatas teksti ir vāji, taču tieizraisa literatūrvēsturisku interesi ar daudzulatviešu literatūras motīvu, tēlu un reminiscenčuvariācijām un interpretācijām, kas izmantotaspropagandas nolūkā. Grāmata sastāvno Brenča un Žvinguļa ar Krustiņu Petakkungu apmainītām vēstulēm, kuras apkopojiskāds I.Žagars. Pietuka Krustiņš šeit pārstāvtrimdas sabiedrību un korespondencesrezultātā kļūst par simpatizētāju PadomjuLatvijā notiekošajam. Korespondences aizsākumuŽvingulis un Brencis izskaidrojuši savāpirmajā vēstulē Pietuka Krustiņam, atzīstot,ka vēlējušies uzzināt, kā tad Pietuks mainījies,pa pasauli mētādamies.Tālāk tiek atklāta sistēma, kā var atrast trimdādzīvojošos paziņas: Labu laiku gudrojām, kurTevi atrast, jo plašā pasaule nav Slātava. Kadjautājām Latvijas komitejā kultūras sakariemar tautiešiem ārzemēs Rīgā, Gorkija ielā 11a,mums atbildēja, ka nekādi pietuku krustiņisakarus ar komiteju neesot nodibinājuši. Tadnolēmām tos nodibināt paši. Domājām unspriedām: kur ir Švauksts, tur tuvumā var gadītiesarī Pietuka Krustiņš, bet par vietu, kuratrodas „volgeboren tautēt hern Švaukstē“,nevarēja būt divu domu – tā var būt tikaiRietumvāczeme 44 . Pietuka Krustiņa atbildesvēstules sacerētas, balstoties uz trimdaspresi, piesaucot reālu personu uzvārdus,notikumus – daudz tiek minēts Ādolfs Šilde,43. Tāda ir patiesība (1959), Viņu īstā seja (1960),Nebrauc tik dikti (1964) utt.44. Labdien, Pietuka Krustiņ! Rīgā, 1964:8. .34