kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

DĒKU STĀSTIAleksandrs Tauriņš. Avantūristi. Rīgā: JāņaRozes apgāds, 2007. 280 lpp.Mēs nekad nezināsim, vai autors AleksandrsTauriņš būtu devies piedzīvojumus meklētVenecuēlas džungļos, ja izceļošana pēc IIPasaules kara nebūtu viņu tur novedusi. Viņainteresēs jau Latvijā parādās divdalījums –pabeigtas ķīmijas studijas Rīgas Valsts technikumāun studijas Augusta Annusa meistarklasē,Latvijas Mākslas akadēmijā. Venecuēlāpraktiskās iemaņas viņam dod iespēju piedalītiesekspedīcijās, bet par to viņš mazrunā. Vairāk uzsvērti viņa meklējumi ainavāsun izpildījums mākslā – viņam visur līdzi irgleznošanai nepieciešamie materiāli. Tauriņšglezno arī ar vārdiem: Asisas upīte, līkločosvīdamās kā brūni sarkana nostāvējusies kafija,spraucas cauri kvarca oļu klintīm, vietāmšaura sakuļ dzeltenas putas...(191-192).Ar ainavām un atskaiti par to, kad karsts,kad auksts, kad sāp, kad ir labi utt., nepietiek,lai uzturētu lasītāja interesi. Savas jūtasautors izteic fantāzijā, savīdams stāstus pardelfīnu un nāru. Dramatismu viņš iegūst,stāstot par citu cilvēku likteņiem, par ungāruRadošu, basku Miziņu un latvieti AleksandruLaimi, kas dzīvo pie Anhela ūdenskrituma unpiepelnās ar gida pakalpojumiem tūristiem.Ciemojoties pie Laimes, Tauriņš vēro džungļuiespaidu uz latvieti. Abi svin Ziemsvētkus,iedzer un dzied ziņģes. Nākošā rītā pamodies,redz: ...ap mani drūzmējas zaļgana pelējumaklāti koferi, kastes, kur zem grāmatupiekrautiem sastatņu plauktiem biju sev izkārisguļtīklu (18). Agrāk nozīmīgais tagadir sapelējis. Džungļos jādomā par pārtiku.Laimem ir iekopta banānaudze. Šķirotiesvērtējums: viņš zaudējis spēju uzvesties kātautietis... (37).Grāmata pilna kontrastiem – civilizācija pretdabu. Jūrā niršana nomierina cilvēku. Iekāptdarvas pinkulī, ko izmetis tankkuģis, ir riebīgaķēpa. Džungļos, motilonu zemē, baskumūķeņu misijā mūķenes staigā baltos halātosun stērķelētās aubēs un audzē cūkaspārdošanai. Nauda ir galvenais dzinējs, kāpēcavantūristi dodas džungļos. Fotogrāfijaspapildina stāstīto. To vidū redzamas divasTauriņa gleznas. 1917. gadā dzimušaisTauriņš atgriezies Latvijā 1997. gadā un varbūtdzīvo vēl šo baltu dien.Anita LiepiņaPĒDAS ŪDEŅOSMirdza Krastiņa. Senbaltu pēdas Vācijas vidienē.Liepājā: Liepa, 2008. 57 lpp.Viduseiropas indoeiropieši sāka diferencētiesbaltu, slavu, ģermāņu un citās šīs cilmes valodasrunājošās ciltīs pirms apmēram 5000 gadiem.Baltu pirmvalodas runājošie cilvēki tai laikā dzīvojaBaltijas jūras dienvidos starp Vislu un Elbu,no kurienes nākošajos trijos gadu tūkstošos šovalodu lietotāji izpletās uz austrumiem līdz patVolgas un Okas augštecēm tagadējā Krievijā. 1Vēlāk šī teritorija no visām pusēm sašaurinājāsuz tagadējo Latviju un Lietuvu. Vēsturiskie avotipar to ir trūcīgi, un izziņa balstās galvenā kārtāuz archeologu un valodnieku atklājumiem.Valodniece fil. mag. Mirdza Krastiņa Zviedrijāpievērsusies šim procesam tagadējās Vācijasteritorijā 9.-14. gadsimtos pēc Kristus, kad turrisinājās konflikti starp dažādajām ģermāņu unneģermāņu (slavu un baltu) ciltīm un starp kristīgobaznīcu un pagāniem.Šie pagāni galvenokārt sastāvēja no slavu ciltīm,bet – balstoties uz toponīmiem – autoreizvirza, ka atsevišķos gadījumos par slāviemnoturēta cilts varētu būt bijusi baltu. Toponīmiir vietu un ūdeņu nosaukumi, kas epochu gaitāmēdz būt noturīgāki nekā vietējā valoda – sevišķiupju un ezeru nosaukumi jeb hidronīmi.Viens šāds iespējami savlaikus baltu apdzīvotsapgabals ir pat rietumos no Elbas – ap Jahnaun Striegis upēm Döbeln pilsētas apkaimēstarp Drēzdeni un Leipcigu.Autore secina, ka ar vēsturiski lingvistiskāmmetodēm, balstoties uz Eiropas vecākajām valodām,ir iespējams precīzāk pietuvoties dažuVācijas hidronīmu un toponīmu patiesajai cilmei,nekā tas darīts līdz šim.Grāmatiņa ļoti glīta (vāka mākslinieks UldisBaltutis), bet caurmēra lasītājam šis zinātniskaispētījums grūti lasāms. Tam piemērotākavieta būtu kādā baltologu vai lingvistu žurnālā,kur tas arī iegūtu pelnīto profesionālo ievērībuJuris Šlesers1 Marija Gimbutiene, Balti aizvēsturiskajos laikos.Rīgā: Zinātne, 1994. Tulkojums no lietuviešu valodasoriģināla (Viļņā: 1985) – autores papildinātasun pārstrādātas versijas no 1963. g. angļu valodāizdotā darba: Marija Gimbutas, The Balts. New York:Praeger.Par Dr. Juri Šleseru skat. JG251:2670