kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

Romāns izraisa neparasti vētrainu sensāciju– žurnāla attiecīgais numurs momentānipazūd no kiosku un grāmatnīcu plauktiem,un neticamā ātrumā tā tulkojumi nāk klajāvisā pasaulē. Kontrversālais darbs varējis tiktpublicēts tikai ar Ņikitas Hruščova piekrišanu– jau 1956. gadā PSRS līderis ir iesācis savudestaļinizācijas programmu.Autobiogrāfiskajā romānā autors ataino apstākļussoda nometnē bez uzbāzīga patosa vaiskaļi nosodošas retorikas, detalizēti aprakstotvienkārša, armijā iesaukta, no vācu gūstaizbēguša un padomju varas iestāžu nosodītakolhoza strādnieka Ivana Deņisoviča Šuhovavienu dienu soda nometnē.1970. gadā Solžeņicinam piešķir NobelaPrēmiju literatūrā, ko gan viņš nespēj saņemtpersonīgi. 1973. gadā rakstnieks nobeidzmonumentālā darba Gulaga arhipelāgspirmo grāmatu – graujošu enciklopēdiskamēroga apsūdzība pret padomju spaidudarbu sistēmu un tās izveidotāju -- padomjuvaldību – tā krievu rakstnieks un kritiķis ĻevsGrossmans. Šī plašā darba pamatā ir ne tikaiautora personīgā pieredze, bet arī 227liecinieku atmiņas un vēstules, arī ļoti plašibiobibliogrāfiski dati. Šis un arī citi autoradarbu manuskripti pa slepeniem ceļiem izkļūstno Padomju Savienības un nekavējotiestiek publicēti.1974. gadā padomju slepenā dienesta aģentipatvarīgi iesēdina rakstnieku lidmašīnā unizsēdina Frankfurtē. Pēc īsas uzturēšanāsŠveicē, rakstnieks ar sievu un trīs dēliem apmetasSavienoto Valstu Vermontas pavalstī,kur katru rītu agri cēlies un rakstījis līdz krēslasstundai. Sarakstīti plaša mēroga darbi– to vidū Pirmais aplis, Vēža palāta, 6 000lappušu cikls par revolūcijas laiku KrievijāSarkanais rats.Līdzīgi kā Solžeņicins savos darbos ieņemnosodošu bezkompromisa nostāju pretPadomju Savienības nežēlīgo režīmu, viņanostāja ir asi kritiska arī pret ASV un tā sauktoRietumu pasauli vispār. Būdams dziļi reliģiozs,rakstnieks uzskata rietumu demokrātijas pargarīgi un morāli pagrimušām. Īpaši asi tasizpaužas Harvarda Universitātes izlaidumaakta runā (1978) – visnozīmīgākais, ko kādsārpuses vērotājs var secināt par mūsdienuRietumu pasauli, ir drosmes degradēšanās.Pēc Maskavas impērijas sabrukšanas rakstnieks75 gadu vecumā atgriežas no trimdassavā dzimtajā Krievijā, kur sākotnēji tiek sagaidītskā varonis un jaunās valsts sirdsapziņaspravietis. Bet drīz vien sajūsma abpusējiizplēn. Kaut arī viņa grāmatas tiek iespiestaslielos metienos, Solžeņicins nespēj iejustiespēcpadomju Krievijā, kas viņa uztverē kļūstizteikti rietumnieciska un materiālistiska.Rakstnieks jūtas kā svešinieks, pastāvīgi ilgodamiespēc savā iztēlē iedomātas dvēselīgasun garīgi caurstrāvotas Krievzemes.Par Jāni Aistaru skat. JG252(2008):39-40.Jānis Krēsliņš, vecākaisPAR CESVAINIETI LENCUVēstule no ŅujorkasNedēļā, kad Rīgā svinēja lielos dziesmu undeju svētkus, Ņujorkā, Parka avēnijas armorijāpie 67. ielas, grandiozā inscinējumā uzvedavācu komponista Cimmermana (BerndAlois Zimmermann, 1918-1970) operu DieSoldaten, kurai Cesvainē dzimušā autoraJakoba Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz,1715-1792) teksts. Cimmermani uzskata parvienu no nozīmīgākajiem vācu avangardistukomponistiem, kurš savā mūzikā, arī šaioperā, izmanto gan 12 toņu kompozīciju,serialisma elementus, gan džeza un viduslaikumūzikas fragmentus un vēl daudz kocitu. Operas pašreizējā versija sākotnēji uzvestaVācijā Rūras Triennālē (Ruhr Triennale)Bochumā. Ņujorkas inscinējums [režisorsir anglis Pountnejs (David Pountney) un diriģentsamerikānis Slouns (Steven Sloan)],rīkots sadarbībā ar Bochumas mūziķiem.Inscinējumam uzbūvēta speciāla skatuve– šaurs 75 metru garš skrejceļš, kam abāspusēs skatītāji uz sēdekļiem, kas viļņveidīgislīd visapkārt skatuvei. Lenca lugā/ komēdijābalstītais operas teksts visai brutāli apraksta,kā kāds franču virsnieks-aristokrāts degradēkādu sievieti Flandrijā. Teksts satur arīdiskusijas par teoloģiju, politiku un tā laikasabiedriskiem uzskatiem. Tāpat kā amerikāņumasu informācijas avoti pilnīgi ignorējaLatvijas dziesmu un deju svētkus, nekur netikapieminētas Lenca saites ar savu dzimteni.Andrejs Johansons savā izcilajā monogrāfijāLatvijas kultūras vēsture, 1710-1800(Stokholmā, 1975) raksta: Bez J.M. Lencalīdz šim nav cita Latvijā dzimuša rakstnieka,kas būtu iekarojis stabilu vietu pasaules literatūrasvēsturē. Lencs pēc studijām Tērbatāun Karalaučos devās uz Vāciju, biedrojās ar27