kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

dzīvnieki ir svēti (24), un smeldzīgi skaistsdzejolis Hardijam Lediņam: Gliemezis mīkstiiegrima atpakaļ savā būdā, saules stars izdedzinājaaci palielināmajam stiklam (58).Starp antenu burtnīcas dzejas raksturībām irvalodas bagātība un temu plašums. Dzejoļuvaloda blīva, piesātināta, bagātīga, tomērne pārblīvēta. Daudzveidīga ir ne vien dzejasforma, bet arī vārdu krājums – starp 40dzejoļu 2 330 dažādiem vārdiem turpat divastrešdaļas ne reizi neatkārtojas. Bet arī tievārdi, kas atkārtojas, piemēram, vārds – 24reizes, ir katrs ar savu semantiku. Krājumadzejas telpā mīt gan dzīve un dzīvība (20 x),gan arī nāve, kapi un bēres(10 x). Dzeja bezpiepūles pārlejas no konkrētu reāliju videsuz atmiņu, iztēles, izjūtu, filozofisku pārdomudzejtelpu. Šajā telpā ir iespējams viss.Konkrēts laiks un vieta ir nesvarīgi. Tā ir pilnaar dabas būtnēm – to apdzīvo 102 dažādicilvēki, 15 putnu, 28 dzīvnieki un zivis,19kukaiņu, tārpu un mikrobu, un 53 augi. Šīsdzīvības pavada visdažādākās ķermeņa daļas(65 cilvēku, 21 dzīvnieku), norises (16), darbībasun emocijas (22).antenu burtnīcā ir vairāki fascinējoši dzejoļucikli. Ciklā “Bezpiederīgie” katrs no septiņiemdzejoļiem ir rūpīgi izstrādāts savā ritmā unversifikācijā, sākot no atskaņota jamba pentametra:Es pēkšņi atmodos no dziļa miega./ Starp krūmiem mežā mana ēna klīda. / Piemiglas trauka piekļāvuši purnus / simttūkstošgadi valgmi kāri zīda (8) – līdz dzejprozasrindām: Čaukst skadras nakts nosaldētāslapas starp pirkstiem. Krauķis sper soli tuvāk/ dubļu krāsā nopervētajam krustam. Mestspret lēta granīta plāksni, balts olis tavu atbalsiizsauc (10). Arī bezpantmēra dzejoļosizteikts valodas ritms. Atskaitot stāstu parMazdārziņa karalieni vilcienā Aizkraukle-Rīga, vai kapsētu, kuras kapličas atslēga piekaramāBaltijas vējā šķind kā turīga cilvēkamaks, dzejas telpa nav piesaistīta pie noteiktasvietas. Bezpiederīgos sastopam gan mežā,kapos, pilsētā, mazdārziņā, gan nedefinētāslaiktelpās. Kā vietas, tā sajūtas kā kupli, krāšņidārzi, pilni negaidītu pavērsienu.Kolibri manos matos ligzdas tina, bet bija mūsurokas kā no svina,kad mēģinājām otram pieskarties. Laiktelpā iesprostoti,šūpojāmvien galvas, kur pelēkajā vielā ieaugušās spalvas kāantenas mūs rotāja.Tu teici: raidītāji ieslēgti. Par moluskiem un liesmām,par cilvēkiemun nedzirdamām dziesmām vai varam mākoņiemmēs pastāstīt?Bet bungu rība bija pārāk skaļa. Visapkārt puvalielgabalu gaļa.Es nevarēju tevi saklausīt. (15)Pilsēta Liānas Langas dzejā ir pa lielākaidaļai neidentificēta. Rīga pieminēta dzejolī“Bezpiederīgie 5”, tomēr Rīgā ieved dažasreālijas, piemēram, dzejolī “Svētdienaspēcpusdiena” (59), deviņu dzejoļu ciklā“Galantērija N” ar Brīvības gatvi aiz skatloga(51) vai Jūrmalā, kur labi noaudzis liktenisšašlikus cepa uz Jomas stūra. Jūtams, ka autoreintīmi pazīst šo pilsētu. Pilsētas tēli: pilsēta,ielas, asfalts, tramvajs, dzertuve, bārs,laternas u.c. skaitā nedaudzi, bet, koncentrētidažos dzejoļos, ir ar lielu emocionāluslodzi. Pa lielākai tiesai pilsētas reālijas rādanepievilcīgas ainas: Pilsēta vārīsies karsonī(11); netīras ielas (12) ; zīlīte knābā speķi,kas baltāks par pilsētas sniegu (12); Neērtipilsētas trokšņi modina gulošos monstrus(17); Pilsētas centra pakšos smilšu putekļosmostas / laikmetu iekrātās drazas, baciļi, kukaiņi,/ smakas, nezāļu sēklas (59); Pilsētasrorēs turpina cirkulēt iepelēks piens (60);Ik mirkli man blakus slīd tramvaja tetovētsdelfīns. / Viņš ļautiņus gremo, kas sildās garviņa iekšām / un pilsoņu ķopsi izspļauj tur,kur tam norādīts (67) u.c. Ir spilgtas personifikācijas,piem., tramvajs – sliežu trinējs;Saules zaķīšu spēle uz dzeltenās dievnamasienas gluži kā gājējiem liturģija.Salīdzinājumi ir trāpīgi un negaidīti: Kā lielaslapja zaļās tējas lapa man acīs debess iespīdēja(8); delnās svīst dienas kā nopātagotisacīkšu zirgi (3); nāve kā rudens rokraksts,tik skaista (45); āliņģis apaļš kā badīgas dzīvesmute (54); pret manu artēriju sienām sitāsatskaņas / kā saules stars pret Iļģuciemavārtu metāllūzni” (61); neona uzraksts skatlogāviļņojies līdzīgi sarkanām aļģēm spēcīgāstraumē (55).Dzejas telpa - tagad un tepat un pārlaicīgais.Kaut koncentrētās 25 “Īsziņas rokāmun akmeņiem” (44) pieteic mobilā tālruņalaikmetu, tie ir dabas tēli, kas veido šī ciklaasinsriti. Divi viesi vēro Latvijas rudeni. Muzz- muzz - muzz - īka, viens saka, klausoties krītošajāsozollapās. Otrs notrauš no pakaušasalnas mici un bijīgi nočukst – “Jā, viņu nāvekā rudens rokraksts, tik skaista... Vai atkal:Pārakmeņojas plūmju koks, zemeņu sēkliņas,zivju asakas, sniegpārsliņas, logi, sejas logos.Tikai iemīlējušos cilvēku plānprātība saglabāfirziķa maigumu un saldmi. Tā kauliņš iekšpusēir kaparbrūns un ciets. Tajā intensīvivairojas klusums.Sākot no skaistiem, lai arī ne vienkāršiem, dabasdzejoļiem, piem., Vanagzirņi un anemonesjau noziedējušas… (20) līdz sarežģītajai“Miesnieku maltītei” antenu burtnīcas tekstisakņojas gan autores pasaules skatījumā20