kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

un pieredzē, gan pasaules dzejā un kultūrā,gan šodienas notikumos un kopsakarībās,kas pa lielākai daļai norādīti alūzijās. Ja, piemēram,11. septembris šodienas lasītājamvēl rada asociācijas, 2004. gada 17. (ASV16.) novembris droši vien būs jāmeklē rakstos.Alūzijās kā kultūrvēsturiskas (Volfgangs,Itaka, Orenburga), tā vēsturiskas un politiskas(Kreicfelds - Jakobs, Dašava, Fallūdža,Abu Ghraiba, Jeruzāleme, Iļģuciems) informācijasdeva. Un katrā ziņā dzejas uztveripaplašina kaut minimāla pazīšanās ar dzejniekiemMandelštamu, Kafavisu un RobēruDenosu (Robert Desnos). Katrs, pat sīkākaistēls ir semantiski daudzveidīgs.antenu burtnīca ir lasāma lēni, uzmanīgi unpiesardzīgi, tad tā atveras krāšņa un bagāta,spēcīga un vibrējoša. Sirsnība, iejūtība, erudīcija,arī ironija. Kā raksta Arno Jundze: Tāir stipra dzeja, kas nenāk no eksaltētiem jūtusaasinājumiem, bet gan no dziļa un bagātaintelekta, kura spējas uzrunāt nav mazākaspar ārēju vai uzspēlētu jūtīgumu. 91. Liāna Langa. Te debesis, te ciparnīca. Pēcvārds(1997).2. Nora Ikstena “Viena diena Ņujorkā ar LiānuLangu”. Labrīt 1995.18.V.3. Arno Jundze. “Saruna ar L. Langu.” Literatūraun Māksla Latvijā. 2001.8.XI.4. Liāna Langa. Te debesis, te ciparnīca. Pēcvārds(1997).5. Piem., par dzeju Ņujorkas pazemjos “Pilsēta undzeja jeb Poetry in motion”. Labrīt 1995.16.V.Vai: “Kā klājas Ņujorkā?” Literatūra. Māksla. Mēs1997.27.XI.6. Arno Jundze. “Saruna ar L. Langu.” Literatūra unMāksla Latvijā. 2001.8.XI.7. Viesturs Vecgrāvis. Te debesis, te ciparnīca.Pēcvārds (1997).8. Arno Jundze. “Skorpions pūš taurītē.” Literatūraun Māksla Latvijā. 2001.13.XI.9. Arno Jundze. “antenu burtnīca.” Neatkarīgā RītaAvīze 2006.29.IV.___________________Dr. Lalita Muižniece ir literatūras, valodniecības unfolkloristikas profesore. Dzīvo Latvijā un Kalamazū(Kalamazoo), Mičiganas pavalstī, ASV.Māris ČaklaisMANS BRĀLIS NOSANFRANCISKO*Kas ir burvestība?Tā ir tā dziedāšana apmātās balsīs,iziešana vēlajos gājienos,bāru sasaukšanās bāros,senu dziesmu izdziedāšanasvešu viesnīcu istabās.Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,tā ir piederēšana tur,kur tev nepieder nekas,un viss ir akmens sievas sāpēs,un viss ir vecā tēva kapa smilgās.Tā ir akla taustīšanās atpakaļ,līdz mute jūt atkal īstās zemes garšuun acīs īstās jūras sāļumu.Tas ir dzejnieka 1973.-1975. gada darbs. Betnu ir 1991.19.I. Kopš 9 vakarā, kad TV komentētājsOjārs Rubenis pārtrauca IvaruGodmani, kurš pavisam neparasti kārtējiembiedējumiem pa vidu tovakar pat pasmaidīja,man bija ieslēgti un darbojās Rīgas TV, Rīgasradio un Brīvības raidītājs krievu valodā (pavidu, protams, latviešu raidījumus arī neizlaižot).Asiņains vakars, neziņas nakts, ausīssaārdīts rīts... Un – divos naktī – divi zvani noSanfrancisko. Pirmais – norūpētas sievietesbalss – ja viss jūk un brūk, ko mēs varam palīdzēt?Un otrs zvans – dzejnieka balss pāriokeānam, pāri 11 stundu laika starpībai, pāri(austošam vai norietošam?) vājprātam.Ko mēs varam darīt? – tā Ivars Lindbergs.Tā viņš ir prasījis vienmēr. Arī tai reizē, 70. gados,kad atceļā no vai ceļā uz savu SaūduArābiju, kur tobrīd strādāja peļņas darbos,iegriezās Rīgā un mēs meklējām kādu vietiņu,kur parunāties bez daiļdomīgiem mājieniemuz Rīgas viesnīcas griestiem – kur vienmērlikās, bet bieži vien arī bija, Stūra mājasmikrofoni.Ko es varēju ieteikt Lindbergam, ko es varējuieteikt saviem lasītājiem, ko es varēju ieteiktpats sev?Es neatbraucu ar ziemeļbriežiem,Es neatlidoju ar meža zosīm,Es neatjāju ar zelta zirgu.Pats,Viens pats,Kaut kā atvilkosAr savām smagajām kājām.Pin tagad bronzas virvi,Sien mani pie vara stabaUn dedzini mani.Dedzini mani!Tā 1972. gada augustā rakstīja Ivars Lindbergs.Viņš modināja sāpi, kura pēc gadu21