kiberkambaris - Jura Žagariņa mājas lapas

asprāši sauca par „Staļina fašismu”. Tā vietā,lai tiktu uz Apsolīto zemi, ebreju puisis GarriSuperfins lēma starp trakomāju un lēģeri.Krievija, patrioti.Paņemu pašķirstīt Solžeņicina „alternatīvo”krievmēles vārdeni. Dialektismi, arhaismi,okazionālismi – vārdiņi, kas „varētu būt”...Man kā ārvalodniekam tā tīk, bet man balsstiesību nav. Maskavas intelekti iebilst, šī esot„tomātu mērce”, nepiedodams spilgtinājums,„valodas netiklība”. Nuja, ģēnijs drīkst būtnetikls._________Dzejnieks Uldis Bērziņš tuvākā laikā solās pieliktpunktu Korāna latviskojumam.galvas?! – Jā, taisni uz galvas: tā ir vienīgāiespēja nomazgāties.Atceros to dienu, kad Solžeņicinu izraidījano PSRS (un atceros Mirdzas Ķempes dzejoli,kā tur bija, ej projām no manas Dzimtenes!,vai ej laukā!) Mūsu franču tulkotājas MaijasSilmales draudzene maskaviete Jeļena paskatījāspulkstenī un uzsauca vīram: Viss!Viņi jau ar Heinrihu Bellu sēžas pie klātagalda „labistabā”. Žorž, pudeli! Trīsdesmitgadus vēlāk man takša šoferis stāsta parSolžeņicina sagaidīšanu Bellu ģimenes īpašumāLangenbrohā: Es biju mazs zēns. Cilvēkujūra! Mums teica: tas ir izcils krievu rakstnieks,tas ir vīrs, kas cīnās, lai cilvēki visāpasaulē dzīvotu brīvi. Bija tā, it kā pasauleienāktu mūsu Reinzemes nostūrī.Solžeņicinam ļāva izvest līdzi trimdā arhīvus,sagataves, nepabeigtos darbus. Varēja taču– un gan jau kāds i gribēja? – iznīcināt, sašķirotmaisos. 60. gados jau tā ar viņa darbiembij darījuši – vai laiki mainās? Varēja jau arīpašu iesēdināt un nomērdēt lēģerī – vai pagrūstzem elektriskā vilciena. Varbūt arī valdošorežīmu mafijās ir, kas apzinās, ko „vairsnedrīkst”?Atceros arī vienu no anonīmajiem Solžeņicinalīdzstrādniekiem – Garri Superfinu kādas nedēļaspirms aresta Maskavā. Es vilkšu uz psiheni!Cik dzirdēts, dakteri pa zobiem nesit. –Sanitāri, tie gan sit, – piebildu drusku nedroši– no saklausītā. Gariks aizgāja „normālā”lēģerī, vide bijusi laba, visumā intelektuāla.Tā bija – Solžeņicina lieldarbi Sarkanais ratsun Gulaga arhipelāgs tapa no daudzu pūliņiem,tā bija nācijas atbilde tirānijai, tam, koHajats MōrsJānis AistarsSIRDSAPZIŅAS BALSS –ALEKSANDRS SOLŽEŅICINSViss Nobela prēmijas laureāta mūža stāstsun bagātīgais literārais devums saistās arspilgti iekrāsotu notikumu uzliesmojumiem.Pat kā bērns mazais Aleksandrs vēlas kļūt parrakstnieku. Jau 10 gadu vecumā viņš izlasījisTolstoja Karu un mieru un vēlāk savas jaunībasgados mēģinājis publicēties, bet nesekmīgi.Solžeņicins izšķīrās iestāties RostovasUniversitātes fizikas un matemātikas fakultātē,kur studijas beidz 1941. gadā, kad tiekiesaukts Sarkanarmijā. Cīņās pret vāciešiemtrīs reizes ievainotais artilērijas kapteinisgūst priekšniecības nedalītu atzinību. Bet negaidītiSolžeņicina dzīvē nāk ass pagrieziens.Tuvojoties kara beigām, 1945. gadā viņuarestē. Izrādās, vēstulē draugam Solžeņicinsnievājoši izteicies par Staļina lomu vācu-krievukara attīstībā. Lai arī vēstulē Staļins vārdānav nosaukts, tikai apzīmēts par „ūsaino”,vēstule nonāk padomju drošības spēku rokāsun Solžeņicins tiek nosodīts uz astoņiemgadiem darba nometnē.Šo smago izsūtījuma gadu rezultātā rodasiespaidīgs pienesums ne tikai krievu, bet visaspasaules literatūrā. Līdz šim neviens citsrakstnieks Padomju Savienībā nav uzdrošinājiestik skarbi un atklāti atmaskot Staļinalaika vardarbību Sibīrijas lēģeros. Spilgti tasir dokumentēts prozas darbā Viena dienaIvana Deņisoviča dzīvē, kas publicēts tolaikrelatīvi liberālajā literatūras mēnešrakstāNovyj mir, kad rakstniekam ir 42 gadi.26