izsakās: Ja jau kādam nepatīk dzimtene untās iekārta, lai brauc, kur patīk. Pareizi rīkojāsmūsu valdība, iesakot Pasternakam atstātPadomju Savienības teritoriju. Taču viņšto nevēlējās. Pie tā paša: starp citu, nezinutādu cilvēku, kuru pēc atgriešanās dzimtenēnebūtu lamājušas emigrantu avīzes. Visi viņinezin kāpēc uzreiz kļuvuši vai nu dzērāji, vaipsihiski slimi utt. 5260. gadu pirmā puse ir zīmīga ar vairākāmidejām par intensīvāku, produktīvāku un abpusējiinteresantāku kontaktu izveidi starprakstniekiem Padomju Latvijā un trimdaszemēs. Spilgtākie piemēri ir žurnāla Tiltsiniciatīva iepzīstināt trimdas lasītājus arLatvijas pēdējo gadu spilgtākajiem autoriem,Gunta Zariņa iecere izveidot un izdot žurnāluDomas. Par šo iniciatīvu varam uzzināt noRTMM „Tēvzemes“ fondā pieejamās sarakstesmateriāliem. „Tēvzemes” fondā glabājasarī augsti intelektuāla un principiāla polemikavēstulēs starp diviem erudītiem, proti, RolfuEkmani un Leonīdu Rimjanu. Uz LeonīdaRimjana aicinājumu, ka būtu ļoti jauki, jasavā atbildes vēstulē Ekmanis uzrakstītu parto, kā iedomājas kultūras sakarus ar dzimteni,Rolfs Ekmanis vēstulē, ko raksta pēc 7mēnešiem, atbild izsmeļoši: Kā būtu, teiksim,ar kādu jauno latviešu literātu simpoziju„Karogā“ vai „Jaunajā Gaitā“? (Ar OjāruVācieti, Valteru Nollendorfu, Imantu Ziedoni,Ojāru Krātiņu, Vizmu Belševicu, GundaruPļavkalnu, Gunaru Irbi). Esmu arī pārliecināts,ka ne viens vien trimdas izdevumslabprāt pieņemtu varbūtējai publicēšanaidzimtenes latviešu rakstnieku mākslinieciskiaugstvērtīgus darbus, arī kritiskus rakstus.„Karogs“, „Māksla“, „Zvaigzne“, „Liesma“varētu revanšēties ar nesagrozītu svešatneslatviešu literātu darbu ievietošanu savās slejās.Gunars Grava izteica savas domas parZiedoņa dzejām. Kā būtu, ja Harijs Gāliņšizteiktu savas par, teiksim, Linarda Taunadzeju krājumu „Laulības ar pilsētu“. Vienāno „Jaunās Gaitas“ burtnīcām tika iespiestasVizmas Belševicas dzejas. Arī citu dzimtenesdzejdaru darbi ir bijuši pārdrukāti JG slejās.Kā būtu, ja „Karogs“ iepazīstinātu latviešulasītājus dzimtenē ar Astridas Ivaskas, ValdasDreimanes, Ainas Kraujietes, Ināra Brēdricha,Olafa Stumbra, Ivara Lindberga, AndrejaIrbes u.c. trimdas dzejas meistaru vārsmām?„Laiks“ pārspieda Ēvalda Vilka „Vienpadsmitkilometrus“, Cielavas-Zigmontes „Zeltaputekļus“ u.c. prozaistu darbus. Kādēļ„Zvaigzne“, „Karogs“ etc. nevarētu darīt topašu ar Irbes, Gunta Zariņa, Irmas Grebzdes,52. Turpat.Indras Gubiņas, Gunara Janovska, DzintaraSoduma, Ilzes Šķipsnas prozas darbiem? 531958. gadā Rīgā tiek izdots Ojāra Vāciešadzejoļu krājums Ugunīs. Dzejnieka GunaraSaliņa recenzija par šo Vācieša otro dzejoļukrājumu, kas publicēta ar virsrakstu„Padomju lolots Rīgas dzejnieks” ievietotažurnālā Tilts. Sākot ar 1960. gadu, Tilts regulāripārpublicē padomju Latvijas autorus –gan dzeju (Vācietis, Skaidrīte Kaldupe, DainaAvotiņa, Vitauts Ļūdēns, Velta Kaltiņa u.c.),gan prozu (Laimonis Purs Apsūdzēto sols,Ilzes Indrānes stāsti un romāns Lazdu laipa,A.Bels stāsti un romāns Būris). Nelielajosredakcijas komentāros, uzsākot publicēt vienuvai otru autoru, izskan līdzīga doma, kā,piemēram, komentējot Ilzes Indrānes stāsta„Jaungada stāsts“ pārpublicēšanas nolūku:lai lasītājiem parādītu to jauno latviešu literātusaimi, kāda pašreiz veidojas un augdzimtenē. 54Neraugoties uz varas orgānu norādījumiemun ideoloģijas diktātu, tomēr to sajūtot,saskarsmes vēlme kļūst arvien atklātāka.Individuālie likteņi kopējā kultūras sakaruprocesa vēsturē ieņem nozīmīgu lomu, laiizprastu konkrētas rīcības. Tieši tā – kā nespējašīs ideoloģijas klātbūtni atcelt, vismazpa daļai, izskaidrojama arī trimdas eksistenciālārakstnieka Gunša Zariņa traģika. GuntisZariņš ir viens no tiem, kuri ir pārliecināti parkultūru kā autonomu parādību, augstākstāvošupar politiskām pretrunām. Zariņš deklarē,ka nenodarbosies ar politiku, jo mūsuesamība šeit jau ir pietiekami liels protests undemonstrācija. Nevēlos publicēt lozungus!Šāda pārliecība Guntim Zariņam bijusi jaukopš nokļūšanas trimdas situācijā, un tāpēcviņa viedoklis, kas pausts vēstulē GunaramSaliņam, ar kuru viņu saistīja cieša draudzība55 , ir viennozīmīgs: …es neticu, ka jebkādukomiteju diktāti varētu man pateikt, kalatviešu literatūra un māksla ir sadalīta divāsdaļās. Man liekas, ka labākais žests, ko mēsvarētu izdarīt, būtu piešķirt Vizmai Belševicaijeb (domāts „vai” – E.E.K.) Ojāram VācietimZinaīdas Lazdas balvu - protams, šis ir tikai53. Rolfa Ekmaņa vēstule L. Rimjanam RTMM54. Tilts 1960, 38./39: 76.55. 1962. gadā Guntis Zariņš Jaunatnes dienu ietvarosviesojās Amerikā, aizrautīgi runājot, diskutējot,iepazīstot un izveidojot ciešu draudzību ar savas paaudzesrakstniekiem ASV, ko pēcāk stiprina regulārasarakste. Nākamajā gadā Ņujorkā notiek interesantssarīkojums, ko nosauc par „Seanss ar Gunti ZariņuŅujorkā“. Iniciators un galvenais organizators irGunars Saliņš. Šajā sarīkojumā tika lasīta GunšaZariņa darbi, tos kombinējot ar autora ierunātāsskaņulentes atskaņojumu (Gunša Zariņa intervija)36
ATMIŅASBrigita SiliņaREIZ IKVIENAM IR ŠAJĀS DURVĪSJĀIEIETIVARS LINDBERGS (1932-2008)Kaut kad ap 1966. gadu Sanfrancisko latviešukoloniju pāršalca ziņa, ka no Čikāgaspārcēlies dzejnieks Ivars Lindbergs. It kā esotarī aktieris, spēlējis kopā ar Mārtiņu Zīvertu!Intriģējoši, daudzsološi! Potenciāls sarīkojumukuplinātājs. Kāds bija sameklējis šī dzejniekafotogrāfiju – jauns cilvēks ar „ezīša”matu griezumu, lielām ausīm, pīpi zobos.Manā subjektīvā vērtējumā ne visai glīts, nevisai simpātisks, pozētājs, katrā ziņā ne mansvīrieša tips. Un tad viņš vienu dienu parādījāsLatviešu nama durvīs! Gara auguma, tievs,stalts, apvilcis stilizētu tautisku kreklu, kassasprausts ar latvisku saktiņu, seju labi koptaspilnbārdas ierāmēta. Šķelmīgi mirdzošāmacīm un ar atklātu smaidu viņš iesoļoja mūsusabiedrībā.Aizmirsies, kad un kur mēs privāti tikāmies,kur un kad pieci aktieri sarunājām dibinātmazo teātri sanfrancisko. Palicis vienīgi prātā,ka teātra nosaukums un trīs vārdu rakstībaar mazo burtu bija Ivara ierosinājums.Mēs pārējie – Ingūna Pampe, Dainis Turaids,Laimonis [Siliņš] un es piekritām, kas varbūtnebija tālredzīgi. Cik gan kreņķu nav bijis aršo rakstību! Avīzēs, žurnālos, biļetenos nosaukumsne tikai tiek rakstīts ar lielo sākumaburtu, bet bieži saukts arī par Sanfrancisko_______________________________salīdzinājums, bet patiesība ir tā - mēs nevaramun nedrīkstam viņus noklusēt, jeb publicētar gariem propagandas rakstiem. Viņiemjau tā pietiekami grūti! Mums ir jāignorēviņu “maizes darbs” (slavas dziesmas), tāpat,kā mums jāignorē, ja kāds no mūsu māksliniekiemzīmē naktspodu reklāmas. Man liekas,ka mūsu propagandai pret panslāvismuir jāieiet citā plaknē un tā var būt tikai kulturāla.56 Zariņš par savu ceļu izvēlas tiešu sadarbībuar Latvijas rakstniekiem, kas diemžēltika ierobežota un bija pakļauta tiešai čekasuzraudzībai un manipulācijām.56. Gunša Zariņš vēstule Gunaram Saliņam24.05.64. RTMM 517593 G.Sal K1/103Turpinājums sekosmazo teātri. Tā nu teātra vēsturē iegājuši vairākinosaukuma varianti. Ivars arī ierosinājakā pirmo uzvest Mārtiņa Zīverta Tvanu. Pats,tēlodams Dr. Fiasko, viņš saistīja ar savu spēli,bet visvairāk ar savu balsi, kas patiešām bijavarena un sagādāja viņam neoficiālu palamu– „Balss”.38 gadus esam bijuši draugi un uz skatuvespartneri 15 lugās. Nevienu reizi nav bijušasdomstarpības, saspēle vienmēr ir bijusi harmoniska.Mēģinājumos ir ticis daudz smiets.Režisoram par lieliem kreņķiem pat izrādeslaikā dažkārt nevarējām atturēt smieklus.Nesenā pagātnē , kad Ivars jau sāka slimot,viņam šad tad ķērās vai aizmirsās teksts.Piemēram, Raimonda Staprāna lugā Nervugaliņi. Kā viesaktrisi bijām ataicinājuši RēzijuKalniņu no Dailes teātra. Pirmajā mēģinājumāviņa sāka histēriski smieties, jo Raimondssavā lugā bija latviskojis angļu vārdu therapeutistkā terapists. Nu, nevarot taču tāteikt latviski – pamācīja Rēzija. Izklausotiesgandrīz vai rupji. Terapeits esot pareizais apzīmējums.Smējāmies, izsmējāmies, un izrādēsASV viss gāja gludi un pareizi. Bet Rīgā,Nacionālā teātra aktieru zālē, kur skatītājisēdēja visapkārt, divskatā ar Ivaru viņš pēkšņitaurē savā varenajā balsī: Es kā terapists...Man viņš jāpārtrauc ar savu tekstu, bet nevaruvārdus pār lūpam dabūt. Ivars, redzēdams,ka mēģinu apvaldīt smieklus, aptver, kas parlietu, un arī viņam grūti kaut ko izteikt. Kautkā puslīdz ar godu tikām no šīs smieklu bedresārā. Katrā ziņā nākošajās izrādēs Ivars lietojapareizo vārdu un visādā ziņā savā pieejābija profesionāls, bet jau 2001. gadā slimībasāka izpausties visādos veidos.Ivaram pat ar spieķa palīdzību bija grūtībaskustēties un vēl grūtāk nostāvēt. Tomērnolēmām sarīkot viņa 50 gadu skatuvesjubileju, izvēloties viņa ļoti cienītā MārtiņaZīverta Cenzūru, kur cik necik spējām attaisnotJaneļa lomā 73 gadus vecu vīrieti – Ivaru,kurš ar Zīvertu sāka savu Amerikas karjerulatviešu teātrī un ar Zīvertu arī beidza. Lugaizdevās un visiem bija liels gandarījums – režisoram,aktieriem, publikai, bet visvairāk pašamIvaram. Tolaik viņa veltījums Laimonimun man, kas atrodams dzejoļu grāmatāNoklīdušā Torņakalna puikas dziesmiņas: Vēlviņš uz dēļiem / Spēle turpinās... Nacionālāteātra aktieris Vaironis Jakāns savā godināšanāesot teicis, ka teātris ir kā slimnīca, kurāviņš nāk dziedēties. Domāju, ka arī Ivaramteātris palīdzēja vismaz uz dažām stundāmaizmirst sāpes un izmisumu par grūstošo veselību.Viena no mana vīra Laimoņa un manas dzīves37