saturs - rpiva

Farmakoekonomikas definīcijai, ņemot vērā tās saistību ar citām zinātnes nozarēm,
autore piedāvā šādu definīciju: „Farmakoekonomika ir ekonomikas, medicīnas un farmācijas
zinātnes robežnozare, kas vieno veselības ekonomiku, farmācijas ekonomiku un klīnisko
farmāciju” (izstrādājusi autore).
Autore piedāvā arī savu redzējumu farmakoekonomikas kvantitatīvā īpatsvara
noteikšanai veselības ekonomikā, farmācijas ekonomikā un klīniskajā farmācijā.
1. Veselības ekonomikā
Tā kā veselības ekonomikas viena no galvenajām funkcijām ir veselības aprūpes
programmu ekonomiskā novērtēšana, par mērvienību farmakoekonomikas īpatsvara
noteikšanai veselības ekonomikā tika izvēlēts rādītājs, kas raksturo zāļu izmaksu īpatsvaru
kopējās veselības aprūpes izmaksās. Ņemot vērā European Observatory on Health Systems
and Policies un Eiropas farmācijas industrijas un asociāciju federācijas publicētos datus
(Regulating Pharmaceuticals in Europe: Striving for Efficiency, Equity and Quality, 2004;
The Pharmaceutical Industry in Figures, 2010), zāļu izmaksas sastāda vidēji 17 procentus no
kopējām veselības aprūpes programmu izmaksām, var pieņemt, ka šāds arī ir
farmakoekonomikas īpatsvars veselības ekonomikā.
2. Farmācijas ekonomikā
Farmakoekonomiku un farmācijas ekonomiku vieno galvenokārt:
1) farmakoekonomiskās novērtēšanas vieta klīniskajos pētījumos, kas tiek finansēti
farmācijas industrijas pētniecībai un attīstībai (R&D) paredzēto līdzekļu ietvaros;
2) produkta cenas noteikšana, kas ir nepieciešama gan ražotāja cenu politikas
veidošanai, gan farmakoekonomiskā novērtējuma veikšanai.
Pamatojoties uz iepriekšminēto, autore farmakoekonomikas īpatsvara noteikšanai
farmācijas ekonomikā izmantoja divus rādītājus: viens no tiem raksturo pētniecībai un
attīstībai (R&D) atvēlētā finansējuma īpatsvaru, rēķinot no kopējā produkcijas pārdošanas
apjoma, savukārt, otrais – farmācijas industrijas cenu veidošanas pasākumiem atvēlētā
finansējuma īpatsvaru, rēķinot no kopējiem marketinga izdevumiem.
I. Saskaņā ar Eiropas farmācijas industrijas un asociāciju federācijas datiem, Eiropas
valstu zāļu ražotāju pētniecībai un attīstībai atvēlētie līdzekļi pēdējos gados sastādīja vidēji 18
procentus no pārdošanas apjoma (The Pharmaceutical Industry in Figures, 2010). Savukārt, kā
liecina Kanādas pētnieku M. A. Gaņona (M. A. Gagnon) un J. Lekšana (J. Lexchin)
2008. gada janvārī publicētais pētījums, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) farmācijas
industrija mārketinga aktivitātēm tērē 24,4 procentus no pārdošanas apjoma un tajā pašā laikā
pētniecībai un attīstībai šis rādītājs ir gandrīz divas reizes zemāks un sastāda 13,4 procentus
no pārdošanas apjoma (Gagnon, Lexchin, 2008). Tātad, vidējais pētniecībai un attīstībai
atvēlēto līdzekļu īpatsvars, ņemot vērā Eiropas valstu un ASV datus, ir 15,7 procenti
((18%+13,4%)/2=15,7%). Pieņemot, ka zāļu klīnisko pētījumu veikšanai tiek atvēlēta lielākā
pētniecībai un attīstībai paredzēto līdzekļu daļa, kā arī to, ka klīnisko pētījumu laikā
farmakoekonomiskajai novērtēšanai atvēlētie līdzekļi sastāda vidēji piekto daļu no kopējiem
līdzekļiem, autore secina, ka farmakoekonomikas īpatsvars pētniecībai un attīstībai
paredzamajos izdevumos sastāda aptuveni trīs procentus.
II. No iepriekšminētā pētījuma datiem izriet, ka ASV farmācijas industrija mārketinga
aktivitātēm tērē 24,4 procentus no pārdošanas apjoma (par citām valstīm citējamo datu nav,
bet arī Eiropas valstu zāļu ražotāju rādītājs varētu sasniegt 25 procentus). Tā kā nav publiski
pieejama informācija par to, kāda daļa no marketinga aktivitātēm farmācijas industrijā tiek
atvēlēta cenu politikas veidošanai, autore, saskaņā ar Marketing Mix (4P) teoriju secina, ka
šīm aktivitātēm varētu būt veltīts nedaudz mazāk par ceturto daļu, tātad, farmācijas industrijas
gadījumā – aptuveni pieci procenti;
Apvienojot iegūtos datus par farmakoekonomikas saistību ar farmācijas ekonomiku
klīniskajos pētījumos un zāļu cenu veidošanā, autore secina, ka farmakoekonomikas īpatsvars
10