saturs - rpiva

Skolotāja autoritāte var izpausties kā skolotāja profesionalitāte mācību priekšmetā un
tā didaktikā. Tās ir perfektas zināšanas mācību priekšmetā, zināšanas un prasmes priekšmeta
didaktikā un metodikā, kas nodrošina interesantu, aizraujošu mācību stundu, sekmē skolēnu
motivāciju, apmierina skolēnu vajadzību pēc prieka, tādējādi skolotājs veic savu primāro
uzdevumu, tas ir, sniedz skolēnam zināšanas augstā līmenī (Dubs, 2009; Helmke, 2009; Frei,
2003).
Pie skolotāja profesionālajām prasmēm pieder arī skolēnu attīstība diagnostiskās
prasmes, pedagoģiskās psiholoģijas zināšanas, kas palīdz skolotājam strādāt ar skolēnu „no
tās vietas, kur viņš atrodas” (Lukesch, 1998).
Labas klasvadības prasmes, zināšanas par daţādiem klasvadības modeļiem,
tehnikām, kas ļauj izvēlēties piemērotāko, atbilstošu savai filozofijai, skolotājs veic
preventīvo darbu, iemāca, izskaidro nepieciešamību ievērot sabiedriskās normas un cienīt arī
skolotāju tiesības. Skolotājs izprot klasvadību kā vienu no attiecību veidošanas līdzekļiem,
apmierina skolēna vajadzību pēc drošības (Lohmann, 2003; Peks, 2005; Foray, 2007).
Autoritāte nenozīmē kādas noteiktas personu īpašības, bet tā ir kvalitāte, kas raksturo
sociālās attiecības (Reichwein, 1989; Köck, 2008). Prasme nodrošināt mijiedarbību un
savstarpējās attiecības ir autoritātes attīstības pamatā. Tomēr ir svarīgi nesajaukt autoritāti ar
autoritārismu (Arendt, 1994). Attiecību veidošanas prasmes, pilnībā izkopta audzināšanas
meistarība, kas palīdz veidot pedagoģiskās attiecības, balstītas uz skolotāja komunikācijas,
sociāli emocionālajām, empātijas prasmēm. Skolotājs ieaudzina skolēnos sabiedrībā
nozīmīgas morālās jeb tikumiskās vērtības, apmierina skolēnu vajadzības pēc izteikšanās,
komunikācijas. Pedagoga autoritāti raksturo plaša labvēlība un gādība par skolēniem,
pedagoģiskais takts, uz ko skolēni atbild ar uzticību un brīvprātīgu sekošanu. Tiek
apmierināta skolēna vajadzība būt pieņemtam (Geissler, 2006; Frei, 2003; Fend, 1998; Köck,
2005). Pie didaktiskajiem takta komponentiem pieder situācijas drošība, kā arī dramaturģiskās
un improvizācijas audzinātāja spējas, pie tā arī audzēkņa neievainošana, neaizskaršana ar
valodu, (izvēlēties tādu valodas izteiksmes veidu, kas neaizskar), kā arī distances ievērošana
(Schweer, 1996).
Pedagoģisko attieksmi raksturo tieša skolotāja un skolēna mijiedarbība audzināšanas
un mācību procesā. Pedagoģiskās attieksmes mērķis ir audzēkņa nobriešana, kurā
audzināmais kā individuāla personība ir visu pūļu centrā. Šī pieaugšanas procesa mērķis ir
socializācija pēc sabiedrības ētikas-morāles pamatlikumiem (Schweer, 1996; Van Manen,
1993/2006).
Skolotājs sekmē skolēnos daudzu ētisko vērtību attīstību, arī skolēnu patstāvību,
spēju brīvi un atbildīgi lemt un rīkoties, skolotājs neizmanto savas privilēģijas, lai uzspiestu
kādus politiskus u. c. uzskatus, kopj dialoga kultūru, problēmsituācijas risina, nevairoties no
konstruktīviem, pedagoģiski nepieciešamiem kompromisiem un principiāliem lēmumiem,
ciena skolēna personību un tā savdabību, katrā skolēnā saskata pozitīvās īpašības un veido
savas attiecības ar viņu, balstoties uz tām, nedala savus skolēnus tīkamajos un netīkamajos,
uzklausa skolēnu domas un ievēro tās, uzklausa skolēnu kritiku un nezaudē pašsavaldīšanos,
ir iecietīgs, labestīgs, nepieļauj rupjību attiecībās ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem, māca
skolēnus būt iejūtīgiem pret citiem un pārvarēt vājības sevī, neizpauţ un neizmanto viņiem
uzticētos vai citādā veidā iegūtos skolēnu noslēpumus, izsakot padomus vai aizrādījumus,
ņem vērā skolēnu vecuma psiholoģiskās īpatnības un iespējas uztvert pamācības, neizsaka
skolēnam nepatīkamu patiesību viņa cieņu aizskarošā formā, publiski, citu vienaudţu
klātbūtnē (Kuzņecova, 2003; Blanke, 1994).
Audzināšanai un mācībām vajag īpašu pedagoģisku atmosfēru, kurai raksturīga
abpusēja uzticēšanās. Cieņa pret otra cilvēka personību šajā ziņā ir nepieciešams
priekšnosacījums (Schweer, 1996).
182