saturs - rpiva

ietekmi ostās, kravu īpašnieku likumdošanu lobiju u. tml., taču, neskatoties uz dažādiem
pārvaldības modeļiem, tie visi ir organizēti tā, lai osta tiktu lietderīgi un efektīvi vadīta,
attālinoties no valsts politikas un birokrātiskā aparāta.
Pētot pastāvošos ostu pārvaldības modeļus pasaulē, nenoliedzami tiek apstiprināts
fakts, ka Pasaules Bankas (World Bank, 2001) ieteikumi tiek iniciēti praksē gan Eiropā
(Spānija, Itālija, Beļģija, Holande, Vācija, Portugāle, Lietuva, Igaunija, u. c.), gan Amerikā
(Los Angeles osta), Tuvajos Austrumos (Jebel Ali, Dubaija) un Āzijā (Wang, Olivier,
2007). Taču, neņemot vēra citu valstu ekonomiski izdevīgo un lietderīgo ostu pārvaldības
sistēmu, Latvijas ostas joprojām tiek pārvaldītas centralizēti ar politisko partiju deleģētu
pārstāvju palīdzību. Latvijā ostas tiek iedalītas lielajās, jeb tādās, kurās apgrozījums
pārsniedz 1 miljonu tonnu kravas gadā, Liepāja, Ventspils un Rīga. Rīgas ostas pārvalde
(Rīgas Brīvostas likums) un Ventspils ostas pārvalde (Ventspils Brīvostas likums) ir
atvasināta publisko tiesību juridiska persona, kuras nolikumu apstiprina Ministru Kabinets,
citu ostu pārvalžu nolikumu apstiprina attiecīgā pašvaldība, saskaņā ar Ministru Kabineta
apstiprinātu paraugnolikumu. Liepājas ostas pārvaldi nosaka Liepājas speciālās
ekonomiskās zonas likums (Likums par ostām 7. pants, prim (1)). Mazajās ostās – Skulte,
Mērsrags, Salacgrīva, Lielupe, Roja, Pāvilosta, Engure, kuras ir vietējas nozīmes
ekonomiskie centri, nodarbojas galvenokārt ar kokmateriālu, koksnes šķeldas, kūdras,
granītu šķembu eksportu, kā arī zvejas produktu pieņemšanu, apstrādi un ūdens tūrisma
apkalpošanu.
Sekojot Pasaules Bankas ieteikumiem (World Bank, 2001), reformu ietvaros ostas
akvatorijas sauszemes un iekšējo ūdeņu daļa kā arī hidrotehniskās būves un attiecināmais
nekustamais īpašums ostā tiek novirzīts valsts īpašumā vai atsevišķos gadījumos
pašvaldības, ar mērķi, lai sadrumstalotās īpašumtiesības nekavētu ostu attīstību, paātrinātu
celtniecības projektu saskaņošanas procedūru laiku un izvairītos no nepamatotām vides
aktīvistu spekulācijām (Winkelmans, 2007). Latvijas Republikā, Likums par ostām sadaļā
par nekustamo īpašumu ostās 4. pants, (Apakš panti (1), (2), (3), (4), (5), (6), (7)) nosaka,
ka:
ostas teritorijas sauszemes daļa var būt valsts, pašvaldības vai citas juridiskās vai
fiziskās personas īpašums;
ostas iekšējo ūdeņu daļa ir valsts īpašums;
valsts zemi nodod valdījumā satiksmes ministrs. Pašvaldības zemi nodod valdījumā
ar attiecīgās pilsētas domes vai pagasta padomes lēmumu;
ostas kopējās hidrotehniskās būves (moli, straumes regulēšanas dambji, viļņlauži,
krasta nostiprinājumi), kuģu ceļi Rīgas, Liepājas un Ventspils ostās ir valsts vai
pašvaldības īpašums, kas atrodas attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā. Navigācijas
iekārtas un ierīces visās ostās ir ostas pārvaldes valdījumā. Piestātnes Rīgas,
Liepājas un Ventspils ostās var būt arī citu juridisko un fizisko personu īpašums.
Citās ostās kopējās hidrotehniskās būves un piestātnes var būt valsts vai
pašvaldības, kā arī citu juridisko vai fizisko personu īpašums.
Latvijas Republikas likumdošanā ostas tiek nesamērīgi apgrūtinātas ar dalītām
ostas akvatorijas īpašumtiesībām, jo par to turētājiem var būt gan valsts, gan pašvaldība,
gan juridiska, vai pat fiziska persona, kā arī pastāv sadrumstalotas tiesības par ostu
hidrotehniskajām būvēm, kuģu ceļiem, navigācijas iekārtām un piestātnēm. Turpretī,
piemēram, Lietuvas Republikā likums par Klaipēdas ostu (Law on Klaipeda state seaport
of the republic of Lithuania, Article 5, prim 1) nosaka, ka ostas zeme, ostas ūdeņi un ostas
infrastruktūra ir Lietuvas Republikas īpašums.
Ostu ilgtermiņa attīstības ietvaros ir būtiski minēt faktu, jo sadrumstalotākas
īpašumtiesības un apgrūtinātākas ostu akvatorijas, jo ilglaicīgāks ir investīciju projektu
26