saturs - rpiva

Foundation for European and Foreign Policy) (Latvijas cilvēktiesību centrs. EMILIE, 2007,
1).
EMILIE projektā Latvijā 2009. gadā, ko finansējusi Eiropas Komisijas Pētniecības
Ģenerāldirekcija, autori B. Kehris und K. Landess (Xavier Landes) izstrādājuši ieteikumus
izglītības politikas veidošanai kultūru daudzveidības aspektā. Latvijas izglītībā būtu jāņem
vērā sekojoši būtiski faktori (uzskaite saīsināta):
1. ieviest integrētas starpkultūru izglītības programmas un mācību metodes visās skolās,
atteikties no pieejas, ka starpkultūru izglītība ir tikai atsevišķs, izolēts priekšmets;
2. tālāk attīstīt bilingvālās un multilingvālās izglītības veiksmīgos aspektus;
3. izstrādāt daudzveidības piemērošanas plānus visos skolas praktiskajos aspektos;
4. pievērst uzmanību arī skolu administrācijas, pedagogu, skolēnu un vecāku
starpkultūru izglītībai;
5. aizstāt ideoloģisku retoriku ar konstruktīvām debatēm publiskajā telpā par
multikulturālismu (EMILIE projekts, 2009, 4).
Multikulturālās izglītības dimensijā jaunietim jāmāca izprast, ka mūsu ieradumi,
domāšanas un dzīvesveids nav vienīgā iespējamā reakcija uz apkārtējo pasauli un ka pastāv
citas realitātes. Dažādas tautas, sabiedrības grupas var attīstīties tikai savstarpējā
komunikācijā. Dažādība un atšķirības ir jāiepazīst, lai pilnvērtīgi dzīvotu multikulturālā
sabiedrībā: ir jābūt tolerantam, jāciena citu kultūru savdabība. Kā uzsvērts Latviešu valodas
aģentūras (LVA) īstenotajā projektā „Skolotājs starpkultūru telpā”, „multikulturāla sabiedrība
ir aktīvs un daudzpusīgs process, tajā nepieciešams, lai katrs pazītu sevi, pirms spēj saprast
citus. Tā ir izglītība par to, kā mēs uztveram sevi un citus cilvēkus, par to, kā mēs strādājam,
mācāmies un dzīvojam kopā” (Skolotājs starpkultūru telpā, 2008, 8).
Eiropas Komisijas izdotie dokumenti atbalsta daudzvalodības ideju. „Valodu var
attiecināt uz objektīvām realitātēm, bet tās galvenais uzdevums savstarpējās saziņas jomā ir
nodrošināt atmiņu, vērtību, viedokļu, jūtu un uzvedības izpausmi – visu, kas raksturīgs
attiecībām, to dziļumam un kultūrai”, uzsvērts Eiropas daudzvalodības hartas projektā
2005. gada 24., 25. novembrī (Eiropas daudzvalodības hartas projekts, 2005, 4). Brīva un
demokrātiska valodu apguve ir daļa no tiesībām uz izglītību. Eiropā daudzvalodība kā
demokrātiskā pilsoniskuma galvenais izpausmes līdzeklis ir visvēlamākā un visefektīvākā
saziņas forma, kas ietver tādas vērtības kā toleranci, spēju pieņemt atšķirīgo un neiepazīto.
Valoda nodrošina prioritāru pieeju jebkurai kultūrai un kā kultūras sastāvdaļa sniedz pieeju
dažādiem pasaules redzējumiem. Līdz ar to vairāku svešvalodu prasme garantē
komunikācijas iespējas un savstarpēju saprašanos. Valodas apguve palīdz indivīdam veidot
savu karjeru, meklēt iespējas, lai optimāli iekļautos ekonomiskajā apritē, bet ne tikai. Eiropā
nevar pastāvēt tikai viena valoda. Daudzvalodība sniedz iespēju nostiprināt nacionālo
identitāti globalizācijas laikmetā, bet vienas valodas hegemonija apdraud pārējo valodu
pastāvēšanu, notiek valodu asimilācija. Daudzvalodība ir viens no līdzekļiem, kā tikt pāri
„kultūrvēsturiskajam šokam” un dažādām politiskās, kultūras un ekonomiskās hegemonijas
izpausmēm, kas valdījušas Eiropā un ārpus tās. Saliedējoties Eiropas sabiedrības pilsoņiem
visos sabiedriskās un privātās dzīves līmeņos, rodas drošības un stabilitātes izjūta. „Aktīvs
Eiropas pilsoniskums nav iedomājams, nepaplašinot un nepadziļinot valstu iedzīvotāju
savstarpējo saziņu, kuras galvenais līdzeklis ir valoda.” (Eiropas daudzvalodības hartas
projekts, 2005, 6)
Visas valodas nevar būt vienlīdz nozīmīgas ārējo sakaru jomā, bet tās visas ir
apgūstamas un lietojamas, jo tās veido katra indivīda intelektuālo un kultūras pamatsistēmu
atvērtībai uz pasauli. Valodu prasme veicina katra cilvēka pašnovērtējuma kāpumu. Līdzās
dzimtās valodas lietojumam vairāku valodu prasme veicina personas pašapliecināšanos, kas
savukārt sekmē ikviena indivīda sociālo izaugsmi. Eiropas Daudzvalodības hartas nodaļā
134