saturs - rpiva

Vairumā gadījumu tie tiek aizstāti ar citiem bez izpratnes un nozīmes. Īpaši novērojamas arī
kļūdas rakstot, vērojams nesalasāms vai slikti salasāms rokraksts, kas ļauj bērna grūtības īpaši
klasificēt (Schubenz, 1965, 19–22; Müller, 1965, 1–5). Savukārt, padziļināti lasīšanas
traucējumu atklājas 2. klases beigās, kad bērns ir saņēmis vismaz divus gadus ilgu
pedagoģisko palīdzību mācību pamatiemaņu apguvē (lasīšana, rakstīšana, rēķināšana) un
neskatoties uz augstu, vecuma grupai atbilstošu vispārējā intelekta līmeni (IQ līdz pat 100)
nespēj iemācīties lasīt atbilstoši izvirzītajām prasībām. Nereti šiem traucējumiem netiek
pievērsta vajadzīgā uzmanība un problēma padziļinās līdz pat 4.–5. klasei, kad bērns vairs
nespēj kvalitatīvi sekot līdzi mācību procesam. Tā sekas ir psihosomatiskas slimības,
otrgadniecība, mācību kavējumi, agresīva – antisociāla uzvedība un mācību pārtraukšana.
Pētījumi liecina, ka no visiem pasaules iedzīvotajiem aptuveni 4–15% cilvēku ir
lasīšanas traucējumi (Klicpera, 1995, 15–25; Klicpera, 2003, 20–30; Steinhausen, 2002, 14–
30). Starptautiskā disleksijas un diskalkulijas asociācija apstiprinājusi, ka smagi lasīšanas
traucējumi sastopami aptuveni 4% skolas vecuma bērnu (Wranke, Hemminger, 2002, 12–18).
Lasīšanas traucējumi ir definēti ICD-10 (International Classification of Diseases) un SSK-10
(Starptautiskais slimību klasifikators), un aptver aptuveni 4–7% visu skolas vecuma bērnu,
zēniem tā sastopama aptuveni 2 reizes biežāk kā meitenēm (Hasselhorn, Schuchardt, 2006,
208–215). Kā būtiskākie iemesli tiek minēti bioloģiskie faktori, tomēr zēniem tā ir biežāk
sastopama nekā meitenēm 3:2 līdz 3:1 (Klicpera, Schabmann & Gasteiger-Klicpera, 2003,
20–25). Epidemioloģiskie pētījumi rāda, ka attiecība ir no 2:1 līdz 4:1 (Wranke, Hemminger,
2002, 12–18). Turklāt meitenes vieglāk tiek galā ar šo problēmu, labāk pieņem un ātrāk
saņem atbalstu un palīdzību lasīšanas procesā. To var izskaidrot ar sieviešu un vīriešu
smadzeņu darbības aktivitātes veida atšķirībām. Sievietes spēj labāk kompensēt rakstītās
valodas uztveres traucējumus, jo viņu galvas smadzeņu centros aktivizējas ne tikai kreisajā
puslodē, bet arī labajā puslodē esošie lasīšanas centri (Zielinski, 1980, 78–90).
Pētījumi rāda, ka ASV 10–17,5% cilvēku, 20 skolēnu klasē ir 2 bērni ar lasīšanas
traucējumiem (Interagency Committe on learning disibilities: A report of the U.S. Congress.
Washington, DC: US Government Printing Office, 1987), Vācijā – 10% skolēnu ir raksturīga
apgrūtināta vai traucēta vizuālās uztveres spēja, grūtības izmantot vizuālos palīglīdzekļus
(Frostig & Maslow, 1978, 20–25), kas liecina par lasīšanas un/vai rakstīšanas traucējumiem.
Pēc ICD-10 diagnostikas kritērijiem, pamatojoties uz kompleksu izpēti, 2 līdz 4%
bērnu ir izteikti lasīšanas un/vai rakstīšanas traucējumi (Yule, 1973, 30–33; Esser, 1991, 20–
30). Procentuāli skolēnu skaits ar zemu lasītprasmi vāciski runājošajās valstīs (OECD
pētījums par lasītprasmes kvalitāti) ir: Austrijā 4% un 10%, Šveicē 7% un 13%, Vācijā 10%
līdz 13% (Martin, Owen, 2001, 23–34). Lasīšanas un rakstīšanas traucējumi ir visizplatītākie
un visatpazīstamākie mācīšanās traucējumi, taču būtiska ir problēma tos diagnosticēt un
palīdzēt (Lenhard, Köspert, 2009, 50–57).
Bērniem ar lasīšanas traucējumiem biežāk kā citiem (veseliem bērniem) ir sastopami
arī citi psihiski traucējumi. Pētījumi (Elgner, Huppenbauer, 2006, 40–42) liecina, ka aptuveni
20% bērnu, kuriem ir lasīšanas traucējumi, ir arī uzmanības traucējumi, hiperaktivitāte vai
impulsivitāte (sk. 1. tabulu).
1. tabula. Lasīšanas traucējumu saistība ar citiem uzvedības traucējumiem
Bērni ar lasīšanas traucējumiem un
citiem uzvedības traucējumiem
(n=32)
Parasti inteliģenti bērni bez lasīšanas ar
uzvedības traucējumiem
(n=244)
8 gadi 43,2% 12,4%
13 gadi 44,1% 16,8%
18 gadi 34,4% 18,9%
111