Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
ežisoru, kas taisīs filmas austrāļu publikai<br />
par austrāļiem interesantām tēmām. Varētu<br />
jau visu to darīt. Bet tas nav īsti tas, ko viņš<br />
grib. Un tad vēl... kas, ja Latvija pēkšņi kļūtu<br />
brīva, pirms viņš nobeidz skolu? Kā tad visa<br />
viņa dzīve mainītos? To viņš nezināja.<br />
Un tāpat arī latviešu sabiedrībā bija cilvēki,<br />
kuri saprata lietas, kas bija tālu ārpus Jūlija<br />
saprašanas loka. Cilvēki diskutēja, vai Latvijai<br />
vajadzēja cīnīties pret padomju armiju – pat<br />
ja tas nozīmētu asins izliešanu un sakāvi,<br />
jo tad pasaulei būtu skaidri redzams, ka<br />
Latvija tiek okupēta. Un, ka Ulmaņa diktatūra,<br />
lai gan miermīlīga, iznīcināja demokrātiju<br />
Latvijā, kas nozīmēja, ka nebija nekādas<br />
diskusijas tautā par to, kā izturēties pret padomju<br />
draudiem. Un citi runāja par to, kāpēc<br />
pulkvedi Janumu nelaida Austrālijā referātu<br />
turnejā, un kā labāk izskaidrot Austrālijas<br />
valdībai, kāpēc latviešu leģionāri cīnījās vācu<br />
armijas uniformās.<br />
Un tās visas bija lietas, ko citi cilvēki saprata<br />
un zināja un kas Jūlijam Vēzim bija jāiemācās<br />
un jāatklāj. Un viņš nekā nezināja par Latviju,<br />
jo nebija nekad tur bijis. Viņam Latvija bija<br />
pieejama tikai caur citu cilvēku nostāstiem.<br />
Un viņš bieži dzirdēja:<br />
kas pats nav piedzīvojis<br />
karu<br />
krievu okupāciju<br />
vācu laikus<br />
bēgšanu no Dzimtenes<br />
dzīvi nometnēs<br />
jau nevar to saprast!<br />
Un viņš bija pārliecināts, ka bija cilvēki, kuri<br />
zināja, kas ir un kas nav īsta literatūra un, vēl<br />
vairāk, kuri zināja, kā īsti romāns būtu jāraksta.<br />
Un viņš meklēja un gaidīja un cerēja, ka<br />
viņš kādu no šiem cilvēkiem sastaps, lai tas<br />
viņam izskaidrotu un dotu instrukcijas, kā<br />
tas īsti būtu darāms. Jo visvairāk viņam bija<br />
bailes, ka viņš kaut ko uzrakstīs un ka visi<br />
sapratīs, ka tas jau nav īsti riktīgs romāns.<br />
Un viņš bija pārliecināts, ka īstā patiesība<br />
vienmēr ir kaut kur citur, nevis tur, kur viņš<br />
bija un ka viņam tā jāmeklē un jāatrod, un<br />
jāiegūst sev. Bet neviens viņam neteica, kur<br />
lai to meklē.<br />
Un viņš jutās kā sausa švamme, kam vēl jāuzsūc<br />
valgums, lai kļūtu dzīva. Viņš jutās kā<br />
lupata – trauku lupata.<br />
Dish rag! o<br />
Inta Ezergaile<br />
MŪSU RAKSTNIECES UN TRIMDA<br />
Savās pārdomās par trimdu un rakstīšanu,<br />
par trimdas rakstniecēm lielā mērā balstos<br />
uz savā grāmatā Beyond Nostalgia: Eleven<br />
Latvian Women Writers (1998) izteiktajām<br />
domām, bet ne tikai. Grāmatas temats bija<br />
ierobežots. Izvēlējos visdažādāko uzskatu<br />
rakstnieces, ne tikai tās, kuras likās vispatriotiskākās.<br />
Līdzās trimdas rakstniecēm, apskatu<br />
arī vairākas dzimtenē mītošas rakstnieces.<br />
Nostalģija, t.i., ilgas pēc zaudētā, varētu pat<br />
teikt, iekšējā emigrācija, trimda un izslēgtība,<br />
raksturo arī viņas. Manu interesi piesaistīja<br />
rakstnieces un trimda – trimda visplašākajā<br />
nozīmē. No feministiskā viedokļa sieviete jau<br />
no laika gala atrodas trimdā, reti būdama<br />
daļa no kultūras, ko vēl joprojām definē vīriešu<br />
kārta. Šai izpratnē padomju laika rakstnieces,<br />
piemēram, Vizma Belševica, Māra<br />
Zālīte un Regīna Ezera atradās zināmā izraidījumā,<br />
trimdā, ne tikai kā latviešu kultūras<br />
un tradīcijas aizstāves, bet arī kā sievietes<br />
režīmā, kas daudz runāja par sieviešu tiesībām,<br />
bet necentās viņu dzīves padarīt vieglākas.<br />
Viņas neatradās gluži „mājās”, lai arī<br />
nebija zaudējušas fizisko kontaktu ar savu<br />
zemi. Bet šoreiz pievērsīšos visvairāk trim eksīldzejniecēm<br />
– Veltai Tomai, Astrīdei Ivaskai<br />
un Ritai Gālei.<br />
Kas tad īsti ir tas zaudētais? Kā to precīzāk<br />
definēt? Zaudēts ir tik ļoti daudz – politiskā<br />
neatkarība, etniskās tradīcijas, ģimene, bieži<br />
māte, dzimtenes daba, daudziem 1944.<br />
gadā izbēgušajiem – bērnība vai jaunība.<br />
Man šķiet, ka sievietes šos zaudējumus izjūt<br />
mazliet savādāk nekā vīrieši. Nemēģinu<br />
uzstādīt kādu varenu tēzi vai sarīkot sacensību<br />
starp dzimumiem. Vēlos tikai dot iespēju<br />
dažu rakstnieču balsīm izskanēt tādā<br />
kā kamermūzikas grupā un nepazust lielā<br />
korī, dziedot parastās patriotiskās dziesmas.<br />
Man šķiet, ka pat ļoti „kareivīgi” patriotiskas<br />
dzejnieces (kāda reizēm var būt Velta Toma)<br />
tomēr apvieno nacionālismu ar apziņu, kas<br />
ir sievišķīga kādā ne vienmēr konkrēti taustāmā<br />
vai stereotipiskā nozīmē. Tomas reizēm<br />
kontraversālā nostāja dzimtenes sakaru jautājumos<br />
norādīja, ka, lai cik spēcīgas viņas<br />
pretpadomju jūtas, saite ar zemi, valodu un<br />
___________________<br />
Kornella (Cornell) Universitātes (ASV) vācu un salīdzināmās<br />
literatūras profesores Intas Ezegailes (1932-<br />
2005) raksta pamatā ir literatūras kritiķes referāts<br />
Toronto Latviešu centra bibliotēkas rīkotā Draudzīgā<br />
aicinājuma sarīkojumā (2003.30.III).<br />
11
Change language