Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
14<br />
lietus vai vējš –<br />
Labrītu devusi neapsēdās,<br />
steigšus stāstīja savas bēdas –<br />
no paša rīta<br />
melnā cūka plītī.<br />
-----------------------------------un<br />
tā bez gala<br />
bez gala viss no gala –<br />
zem augsnas melnās<br />
ugunskaps ar sauju pelnu<br />
ar kauliem,<br />
pirksti<br />
delna –<br />
trūdu zemē melnā.<br />
Pēc uguns atzeļ zeme zaļā –<br />
no gala,<br />
atkal viss no gala –<br />
------------------------------------<br />
Šeit arī uguns saistīta ne ar prometejisku<br />
varoni, bet ar sievieti, precīzāk sievietēm, jo<br />
svarīga te tuvība – ķēde labu kaimiņieņu. Tā<br />
nav uguns šautenes stobrā, bet krāsnī, pavardā,<br />
un tieši tā ir uguns, kuras gaismā mēs<br />
varam viens otru saskatīt. Tāda saskatīšana,<br />
varētu teikt, ir paralēla radošajam procesam,<br />
caur kuru abas personas puses Aldaunē varēja<br />
redzēt viena otru un beidzot apvienoties.<br />
Arī Astrīde Ivaska mēģina apvienot pārtrauktas<br />
dzīves puses. Tā “Vasaras pašā apakšā”<br />
viņa redz sievietes jeb savu veidolu, tēlu,<br />
kura māls vēl ir mīksts, elastīgs, veidojams,<br />
sievietes formu: sievietes tēlu / šai vienai<br />
dzīvei sievietes seju / kā pušu pārlauztu augli.<br />
/ Šī viena mūža pūralādes pašā apakšā, /<br />
Vidzemes mīkstajās miglās tītu, / sievietes<br />
tēlu (287). Visbiežāk viņa to sasniedz caur<br />
“sinoptisku” skatu, “redzēšanu kopā”, atmiņu,<br />
kas nekad nenoliedz tagadni, bet ir atvērta<br />
kompleksiem un subtīliem sakariem,<br />
“arbitrāžai” starp šo un pagājušo. Tā, lietojot<br />
vienkāršu piemēru, Ivaska redz Baltijas jūru,<br />
skatīdamās uz Vidusjūru kā daļu no visām<br />
pasaules jūrām, kā kolektīvu zemapziņu.<br />
Viņa kopējo bieži izsaka ar dabas motīviem,<br />
piemēram, “La Granhā”:<br />
Tātad beidzot mēs esam tikušās,<br />
mana mūza, mana ēna un es<br />
šais dārzos, kur saule iesniedzas<br />
no senākās pagātnes,<br />
šais dārzos mēs esam tikušās,<br />
mana mūza, mana ēna un es.<br />
Cik daudz sāpēm ir bijis jāizsāp,<br />
cik kariem jāpārdun pāri,<br />
cik gadu kāpnēm mums jāpārkāpj,<br />
lai šeit, kur spīguļo spāri,<br />
pie vientuļa avota beidzot mēs<br />
viena otru skatītu vaigā,<br />
mana ēna, mana mūza un es.<br />
Meklēt kopējo dzīvē, kas pārtraukta, sadalīta,<br />
ir svarīgs motīvs Ivaskas dzejā, un tas nav<br />
vienkāršs “kopsaucējs”, bet šīs atjautīgās,<br />
smalkjūtīgas rakstnieces niansēts mēģinājums<br />
vienībai izrietēt no situācijas, laika, vietas<br />
gara. Reizēm Vidusjūra saplūst ar visām<br />
jūrām un jo sevišķi ar bērnības Baltijas jūru.<br />
Šeit lasītājiem nav grūti redzēt sakaru. Citreiz<br />
dzejniece, kas daudz ceļojusi pa visu pasauli<br />
un daudz redzējusi, raksta tieši un nepārprotami<br />
par Somiju, Grieķiju vai Īriju. Bet<br />
„La Granhā” – ceturtā un pēdējā dzejā sērijā<br />
“Dārzi”, manuprāt, viņa smeļas dziļumu un<br />
spēku tieši no asociācijām, kas tikai viegli,<br />
tikko jūtami (kā spāres nolaišanās) skar<br />
mūsu apziņu. Rakstnieces personīgā vēsture<br />
un identitāte saplūst ar spāņu dārza pagātni<br />
un viss, šķiet, notiek tik viegli un nemanāmi,<br />
ka neuzmanīgam lasītājam momenta īpatsvars<br />
var paslīdēt garām.<br />
Šī dzeja atšķiras no žanra, ko samērā bieži sastopam<br />
trimdas dzejnieku tekstos, kur atmiņas<br />
par dzimteni iemaisās tagadnes pārdzīvojumā<br />
kā dubultattēls vai divreiz gleznots<br />
audekls – Latvijas bērzi pārņem Manhattanas<br />
debesskrāpjus. Arī Ivaskas dzejoļos vai prozā<br />
reizēm koki, dzīvnieki un ainavas rada atbalsi<br />
no kādas agras atmiņas, un viņa dzird zvaigznes.<br />
Dzejolis ir ciešāk strukturēts nekā varētu<br />
likties pirmajā lasījumā, ar interesantām<br />
atskaņām, pusatskaņām, atkārtojumiem vārdos,<br />
zilbēs, skaņās. Pirmā panta atskaņas tikušās/<br />
iesniedzas/ tikušās uzsver sniegšanos<br />
un satikšanos – atkārtoti, tādējādi norādot<br />
aprakstītā pārdzīvojuma virzienu. Tikšanās<br />
starp pašu runātāju, viņas ēnu un mūzu tādā<br />
veidā strukturāli un intīmi saistās ar saules<br />
iesniegšanos dārzā “no senākās pagātnes.”<br />
Pārējo rindu atskaņas skan es / pagātnes<br />
/ es, kur es, kā vārda ģenitīva forma, kļūst<br />
par daļu no pagātnes. Lai arī norādījums ir<br />
uz tālo pagātni, šādā atskaņu sastatījumā<br />
dzejniece pieved arī pati savu pagātni, tā sasaistot<br />
savu likteni ar sāpēm un kariem, kas<br />
parādās otrā panta sākumā.<br />
Pirmajās četrās rindās atskaņas ir jāizsāp / jāpārkāpj.<br />
Šie jā- gan gramatiski norāda uz vajadzību,<br />
bet tajā pašā laikā arī pieņem, atzīst,<br />
apstiprina. Cik sāpes izsāpētas, cik kāpnēm<br />
pārkāpts. Tādā veidā pilnīga izsāpēšana kļūst<br />
par priekšnoteikumu tikšanās momentam.<br />
To apstiprina ne tikai gramatiskā forma, bet<br />
arī lai, kas noved pie šeit, liktenīgās tikšanās<br />
vietas, vientuļā avota parkā. Ne tikai mums<br />
bija jāiztur viss tas pirms mēs varējām šeit<br />
nonākt, bet lai mēs to varētu darīt.<br />
Pārējās atskaņas šajā četrrindē: pāri / spāri.<br />
Pēc pilnas sāpju un kara gadu izdzīvošanas,
Change language