Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Uldis Siliņš<br />
VĀCIJĀ KARA PĒDĒJOS MĒNEŠOS<br />
1944. gada 13. decembris. No Dancigas atmiņā kāda<br />
halle, kurā mēs tikām nometināti. Vācietes mūs baroja<br />
ar viru. Katram viens trauks. No pilsētas, kas savā<br />
laikā bija brīvosta – pirms to pievāca Hitlers, neko<br />
daudz neredzēju. Vienu nakti bija krievu uzlidojums.<br />
Trauksme. Sagājām patvertnē. Zenītartilērijas šāvienu<br />
troksnis. Sprādzienu troksnis. Beidzot divi sirēnas<br />
pūtieni. Trauksme atsaukta. Izejam ārā. Turpat pagalmā<br />
zemē ieurbusies liela nesprāgusi bumba. Arī<br />
pa dienu Dancigā nopūš trauksmi. Ir ieradies angļu<br />
Mosquito izlūkos. Neviens par to neuztraucas un patvertnēs<br />
neskrien. Lidmašīna lido tik augstu, ka ne<br />
zenītartilērija, ne iznīcinātāji netiek tam klāt. Moskīts<br />
tikai fotogrāfē.<br />
Mūs ielādē vilcienā. Braucam uz rietumiem – uz<br />
Gdiņu, kā to sauc poļi, bet vācieši – par Gotenhafenu<br />
(Dieva ostu). Esam uz kādreizējā Poļu koridora zemes.<br />
Gotenhafenā dzīvojām mūra mājā, iespējams, ka tās<br />
bija kazarmas. Nezinu, cik cilvēku bijām istabā. Bija<br />
dubultgultiņas. Pirmā iepazīšanās ar Stuhlgang –<br />
caureju. Bija jāiet pie feldšera. Es gan teicu, ka man<br />
ir Durchgang... Efektīgākās zāles – ogle. Vēl atceros,<br />
ka biju paņēmis mazo Kalniņu Egilu un uzsēdinājis<br />
sev uz vēdera. Jāju, jāju rāceņus zagti... Pateicībā par<br />
rāceņiem, viņš mani pamatīgi saslapināja.<br />
Mums bija līdz tikai ostmarkas, kas Vācijā nederēja.<br />
Braucu tēvam līdz uz Copotu, izpriecu vietu bagātniekiem,<br />
kur viņš vietējā bankas nodaļā ar gabalu<br />
nožāvēta speķa palīdzību sekmīgi tika pie deutschmarkām.<br />
Aizgāju pie friziera, kur strādāja kādas četras<br />
jaunkundzes. Uz vienu, kas bija apmēram manos<br />
gados, tā ciešāk paskatījos. Šī tūlīt skrēja saķemmēt<br />
matiņus, kam nebija nekādas vainas, un turpināja vērot<br />
mani spogulī. Nokaunējos un pametu savu rindu.<br />
Reiz vīriešiem bija jāiet darbos – kaut kas bija jāaptīra.<br />
Tēvs bija izlēmis būt tai dienā slims, bet mūsu<br />
komandieris, vācietis devās pārbaudīt istabas un viņa<br />
slimību neatzina par pietiekami nopietnu. Tēvs mums<br />
pievienojās, zobgalīgu atzinības saucienu sagaidīts.<br />
Nokaunējos un turējos no viņa prom. Bija problēmas<br />
ar aizdambētām tualetēm. Sacīja, ka tā esot Sāmsalas<br />
igauņu vaina. Viņi tādas labierīcības it kā neesot redzējuši.<br />
Neatceros, cik ilgi bijām Gotenhafenā. Kādu<br />
dienu mūs atkal ielādēja vagonos. Braucām tālāk<br />
uz Parchimu, kur mūs ievietoja barakās. Tās bija pilnas<br />
ar blaktīm, kas naktīs nāca pie mums vakariņās.<br />
Katrā ziņā tās bija labāk paēdušas nekā mēs. Istabas<br />
____________________<br />
Autobiogrāfisko piezīmju Atskatīties, pasmaidīt nodaļu<br />
„Vācijā kara pēdējos mēnešos” dramaturgs,<br />
režisors un žurnālists Uldis Siliņš (skat. JG252:36<br />
un 255:72) uzrakstījis dažus gadu desmitus pēc došanās<br />
bēgļu gaitās 1944. gada otrā pusē. Turpmāk<br />
iepazīstināsim lasītājus ar Ulža Vācijas nometņu laika<br />
atmiņām. Kvadrātiekavās tekstā ievietoti daži JG red.<br />
paskaidrojumi.<br />
36<br />
vidū bija krāsniņa, kas bija nepārtraukti jābaro. Bijām<br />
barakā diezgan liels skaits. Šī pilsētele interesēja arī<br />
Sabiedrotajiem, jo tās tuvumā bija kaut kas līdzīgs<br />
lidlaukam – faktiski liela pļava ar divām turbodzinēja<br />
lidmašīnām, kas, likās, nebija sevišķi labi apsargātas,<br />
jo mēs turpat netālu mežā vācām nokaltušos zarus<br />
krāsnij. Sargus nekur nemanīja, bet gan jau kaut kur<br />
bija.<br />
Kādu dienu piedzīvojām tīfflīgeru [Tiefflieger – zemu<br />
lidojošas kara lidmašīnas] uzbrukumu. Nezinu, vai<br />
viņi turbo-iznīcinātājus iznīcināja, vai ne. Vēroju pa<br />
logu, kā viens iznīcinātājs drāzās pāri mūsu barakai.<br />
Tas lidoja ļoti zemu un ātri. Aiz viņa astes viena pēc<br />
otras sprāga flaka granātas. Pēc zīmēm spriežot, tā<br />
bija angļu lidmašīna. Sacīja, ka lodei pa upuri kritis<br />
kāds vecāks vīrietis. Tā nākusi caur logu. Viņš, kā zinādams,<br />
no rīta nomazgājies un apvilcis tīras drēbes.<br />
Lāgerī nebijām pārāk ilgi. Daudz tiku staigājis pa pilsēteli,<br />
caur kuru gāja mazi kanāli paplata novadgrāvja<br />
lielumā.<br />
No Parchimas mūs nosūtīja uz kādu ciematu. Braucām<br />
ar vilcienu līdz Dēmicai [Dömitz], pēc tam ar smago<br />
mašīnu. No ciemata atceros veco Siliņu, lauksaimnieku,<br />
kurš bija pie 70, ja ne vairāk. Apprecējis savu<br />
kalponi, jaunu polieti. Viņiem bija zīdainis. Nekāda<br />
radniecība ar viņu mums nebija. 1920. gadā viņš bijis<br />
Persijā, kur strādājis uz dzelzceļa. Reiz ieradies vizītē<br />
Persijas šachs. Tai brīdī Siliņam nav bijis īsti ko darīt,<br />
bet dīkā stāvēt nevar. Šis paķēris ķirku un sācis dauzīt<br />
sliedi, par ko dabūjis no šacha zelta monētu.<br />
Mūs izvietoja pa vācu ģimenēm. Mātei un tēvam ierādīja<br />
vietu pie Frau Pohlman, jaukas, kalsnējas sievas.<br />
Padsmitnieks Uldis ar mantām Parchimas<br />
nometnē
Change language