Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

kad valoda un es un vārdi / kopā dzīrosim
dzejolī „Dzeja trimdā” (Vārdojums):
Vārdi, mani mīļie veļi,
jāstaigā jums tāli ceļi,
līdz jūs mani atrodat.
Un man vienmēr tukši plaukti,
maizei spaļi klātu jaukti,
kā jūs pacienāt?
Reiz jūs tomēr godā celšu,
kausā tādu alu smelšu,
kas vairs neizsīks.
Rauši būs mums brīnumgardi,
valoda un es un vārdi
kopā dzīrosim.
Dzīrosim līdz pašam rītam,
tad pa takām neiemītām
jaunus ceļus staigāsim.
Vārdi, mani mīļie veļi,
jāstaigā mums tāli ceļi,
līdz mēs mājas atrodam.
Viņa šo ideālo, utopisko momentu nesaskata
kā vienkāršu atgriešanos, bet gan pēc dzīrošanas
mēs staigāsim pa neiemītām takām.
Mēs iesim mājās, viņa raksta, un mēs, protams,
zinām, ka Ivaska ir atgriezusies Rīgā,
bet man šķiet mājas dzejniecei ir tur, kur labi
būt kopā ar vārdiem. Un tas varbūt patiesi ir
bērnības dzīvoklī. Bet tur viņa ir atgriezusies
ne tikai ar tūkstošiem grāmatu, bet arī ar visiem
daudzo gadu pārdzīvojumiem, kas tiks
ieausti jaunos rakstos.
Dzejniece Rita Gāle daudz rakstījusi par trimdu,
par mājām, par iespēju atgūt zaudēto.
Dzejolī “Sibīrijā dzimusī” (Atšķirtā, 1990)
viņa apraksta trīs paaudžu sievietes, viņu
spēku, grūtības un kopējo, kas viņas vieno.
Vecāmāte reiz mācīja
rokās ņemt ogles:
„Nebaidies,” viņa sacīja,
„bez baiļu nedeg!”
Man vienmēr likusies
uguns kā patiesība,
ko nakti aprauš
un rītā iededz par jaunu.
***
Es biju lāse asins
manas mātes mazajā augumā,
kad no jūnija dārza to izrāva
un aizveda ziemā.
Es biju lāse asins
manas mātes jaunajā augumā,
kad cerībai dīgstot,
tā atgriezās mājās.
Es biju asins manas mātes
jaunajā aizlauztā augumā,
kad viņu atkal veda
tur, kur putni vairs neiet.
Es biju sēkla sniegā un salā
manas mātes visdziļākā siltumā.
Jūs prasāt, kāpēc manī nav baiļu?
Es esmu bijusi visur.
Arī šeit, līdzīgi kā Tomas dzejā, uguns mīts
piesaukts ne prometejiski varonīgi, bet arī ne
dekoratīvi rituāli kā Vestālās jaunavas – liesma
un karstums ir bīstami. Vecāmāte, māte,
mazmeita – paaudžu ķēde, tāpat kā Veltas
Tomas kaimiņu sieviešu solidaritāte, nodrošina
tradīciju turpināšanos. Un tāpat kā Ivaska,
Gāle zina, ka atgriešanās, ja arī fiziski iespējama,
nav vienkārša, tā saistīta ar piepūli un
darbu (krājumā Atšķirtā).
Mēs katru dienu
ejam bez kājām,
mēs sakūstam dziesmā
un ceļamies pāri
zibens ceļiem, pērkona draudiem,
dzeloņu sētām.
Mēs katru dienu
ejam uz mājām
un uzceļam tās
no jauna.
Pārtrauktā dziesma kļūst simbols sadalītajai
dzīvei:
KAS NOTIEK AR MĀJU,
kad sarūs atslēga?
Vēl nolaižas svētelis balts,
pilns baiļu par
pamestām ligzdām.
Tad lēni paveras jumts,
pavardā satiekas putni.
Debesis nomazgā
tavas pēdējās pēdas.
Korēs vēl šūpojas dziesma,
pilna prieku un bēdu,
tava neizdziedātā dziesma.
“Krādziņos” (Atšķirtā) dzejniece jautā, vai ir
tādas vietas, par ko sapņojusi. Dienas laikā
tur nonākdama, viņa redz, vieta ir un nav tā
pati un nekas nav vienkārši un idilliski:
Pakalna vietā bija bedre,
ap kuru ziedēja
krāšņākās magones.
Aizaugušajā pļavā
kā dzīvības dzīsla
tecēja upīte.
Mežs stāvēja savā vietā,
bet tas bija svešs.
Un tad es sēdēju magoņu dārzā,
gaidīju saules rietu un miglu
un zināju, ka ir vietas,
kurās jāatgriežas
vienmēr no jauna.
17