Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Arī dzejkrājuma Dziļumā jāpārtop virsraksts<br />
izsaka šo absolūto prasību metamorfozei,<br />
pārtapšanai. Kad Toma saka: eju nomirt atdzimstamā<br />
vietā – tas nenozīmē padošanos.<br />
Atdzimšana joprojām ir iespējama. Līdzīgi kā<br />
– kļūt bagātākai, jo vairāk atņem. Un atņemts<br />
tiek daudz. Atpakaļ iet ir veltīgi, un, ja turpini<br />
iet, kad šķiet bezcerīgi, tad tomēr kaut kas<br />
var vēl mainīties.<br />
Kad es galīgi<br />
aizgājusi neceļus<br />
vēl turpināšu iet –<br />
tad es tikšu<br />
uz ceļa,<br />
kuram nav<br />
gala.<br />
(Pēc uguns)<br />
Aldaunē trimda ir sašķēlusi romāna varoni,<br />
kuru mēs nekad nesatiekam. Caur romāna<br />
stāstītāju un Aldaunes manuskriptu lasītājs<br />
iepazīstas ar viņas raksturu un dzīvi. Bet<br />
galvenais romāna noslēpums ir stāstītājas<br />
un Aldaunes identitāte – viņas saplūst vienā<br />
tēlā. Aldaunei ir cerība izveseļoties no<br />
garīga sabrukuma brīdī, kad pagātnes pārdzīvojumi<br />
sasaistīsies ar dzīvo tagadnē, tā<br />
kļūstot dzīvi un aktīvi. Tā Klondaikas tetera<br />
kāja, veco zeltraču dota, uzbur pagātnes<br />
ainu. Reklamēta kā iedomu piepildījuma instruments,<br />
tā rada automātisku, gandrīz instinktīvu<br />
vēlmi: Acīs ieplūda karsts valgums,<br />
kad aptvēru domu par vēlēšanos un tās piepildīšanos,<br />
lūpas nomurmināja vienu vienīgu<br />
vārdu: Latvija (43) Tad saprāts un šaubas aizdzen<br />
naivo, nepamatoto, nereālo vēlēšanos:<br />
Taču līdz ar zemapzinīgo vēlēšanās mirkli<br />
bija sācies kaut kas neizskaidrojams: bijušais<br />
kļuva tiešs, domas slīdēja pagātnē, atsauca<br />
un salīdzināja lietas, mute runāja par to, ko<br />
jausma bija izvilkusi no gadiem ilgi aizslēgtas<br />
atvilktnes (44). Un, kā rakstīja Adorno,<br />
atvilktnē tās nevar ilgi turēties un būt dzīvas.<br />
Ar kanādiešu žurnālisti Džūnu runājot par<br />
tetera kāju, romāna stāstītāja arī izskaidro<br />
Džūnas latviskā gredzena vēsturi, stāsta par<br />
19.gs. beigās iejauto ieraugu, no kura vecie<br />
zēni vēl arvien cep maizi:<br />
Iedomājos ar mīklu pusgadusimtenī apmilzušo<br />
muldu. Rauga dzīvība tur mita mūžseni stipra,<br />
celdama ik svaigu miltu riekšavu ūšnainumā<br />
uz augšu. – Mirklī no bālas bērnības atmiņas<br />
uznira mana vecā aukle, kas reizi nedēļā jauca<br />
i auzu miltu ķīseli. Viņa allaž bēra un maisīja<br />
rupjus auzu miltus remdenā ūdenī. Iebāza pelēkajā<br />
iejavā pāris sakaltušas maizes garoziņas,<br />
lai ķīselis pa nakti rūgtu. Klusībā un zināmā noslēpumainībā<br />
to veikusi, vecā aukle sauca kādu<br />
no bērniem mīlīgi vārdā. Atsaucoties un paceļot<br />
acis, sauktais sastapa aukles simts smaida<br />
grumbās šķelmīgi savilkto vaigu:<br />
– Rūgsti ķīseli!<br />
Tā nebija joka lieta. Pirmkārt, sauktais bija piemānīts.<br />
Otrkārt, ja ķīselis brokastīm iznāca saldi<br />
skābens, gards, un visa saime to, pienā vai taukos<br />
pamērcēdama, ēda, slavēdama tavu ieraugu<br />
– tad labi! Bet ja ķīselim bija, tā sakot, ādu<br />
raugs – sīvi skābs, tu biji vainīgs un peļams.<br />
Tetera kāja bija savedusi kopā Klondaikas senā<br />
rauga mīklu ar manas bērnības auzu ķīseli<br />
(44).<br />
No tetera kājas uz gredzenu, uz Daugmales<br />
pilskalnu, uz ieraugu, uz auzu ķīseli un aukli.<br />
Tāls ceļš, kas varbūt ir klasisks piemērs<br />
arbitrāžai, atmiņu bagātībai, kad tās izņem<br />
no atvilktnes. Arī upe tad var atkust. Tā bija<br />
aizsalusi tādēļ, ka pagātnes pieteka bija kļuvusi<br />
tik sāpīga, ka bija pareizāk to atšķirt no<br />
tagadējās dzīves. Dzīvot pagātnē tad nozīmētu<br />
tikai izvēlēties vienu ledus gabalu pret<br />
otru. Romāna beigās ar stāstītājas palīdzību<br />
– patiesībā Aldaunes alter ego, kas dzīvo tālāk,<br />
tagadnē – un ar viņas spēju, ar Aldaunes<br />
memuāru lasīšanu, absorbēšanu un izpratni,<br />
Aldaunei ir cerība izveseļoties. Ārsts sola integrēt<br />
Aldauni kā cilvēku, kāds tas reiz bijis<br />
un vēl tomēr ir jauns: No visa bijušā fragmentiem,<br />
labiem un ļauniem pārdzīvojumiem<br />
es lūkošu restaurēt dzīvu, to pašu un<br />
jaunu cilvēku, Aldauni (286). Arī sava veida<br />
atdzimšana, pārtapšana dziļumā. Un lasītājs,<br />
iepazinies ar Aldaunes memuāriem, arī varbūt<br />
ir gājis cauri šim veseļošanās procesam.<br />
Pēc uguns tituldzejolis arī demonstrē katastrofālu<br />
pārdzīvojumu – pastardienu, kam var<br />
sekot atdzimšana. Virsraksts ir ar nodomu<br />
divdomīgs – skriet pēc uguns vai, varbūt,<br />
laiks pēc tam, kad ugunsgrēks visu iznīcinājis:<br />
Pēc tās uguns,<br />
kas tevi manī dedz –<br />
pēc tās uguns,<br />
kurā tu mani redz –<br />
Aizlaikos sievas skrēj<br />
saulē<br />
salā<br />
lietū<br />
vējā –<br />
nesa sprikstis pelnos slēptas<br />
un sargāja kā klēpi –<br />
Nebij uguns, kad gaisma svīda –<br />
melnā cūka plītī līdusi.<br />
Un nelaimes bīstoties,<br />
plecus seģenē vīstot,<br />
sieva uz kaimiņiem skrēja<br />
ziema vai vasara,<br />
13
Change language