Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Ingmāra Balode
MEKLĒJOT LIRISKO JĀTNIEKU AIZ
SĀRAS MĪLESTĪBAS
Eduarda Aivara Sāras mīlestība 1 iekļaujas palaikam
recenzijās piesauktās „sieviešu dzejas”
jutekliskākajā gultnē (skat. kaut vai Jāņa
Elsberga recenziju par Andras Manfeldes
Betona svētnīcām 2 vai Andas Baklānes rakstu
3 par visu šo skaisto lērumu). Ja reiz paši
dzejnieki nemulst, palaikam pieminēdami
šādu „žanrisko”, t.i, nē, dzimumisko dalījumu,
acīmredzot palaikam derētu pielietot
to vispārīgi ― jebkura krājuma analīzē, ne
tikai gadījumos, kad grāmatā, kā šeit aplūkotajā,
iekļauts cikls, kas rakstīts, iejūtoties
sievietes miesā(s). Aivara dzejas skalu
pirms Sāras mīlestības veido sešas grāmatas
4 ; var uzskatīt, ka Aivara balsi literatūrā
nostiprināja grāmata Ainava kliedz, kas nelielā
apjomā iekļāva visu viņa lirikas spektru,
_______________________
Dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode strādā par redaktori
portālā un izdevniecībā „Satori”, tulko dzeju
un prozu no poļu, angļu un reizēm arī čehu, krievu
un slovāku valodām. Par pirmo pašas dzejoļu krājumu
Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli saņēmusi Latvijas
Literatūras gada balvu par labāko debiju 2007. gadā.
Apcere pārņemta no portāla ¼ satori
tuvoties pagātnes runātājiem, rakstītājiem,
pagātnes tradīcijām:
Valoda, tu esi koks, – mēs lapas,
vēju rautas. Kur nu kura aizplīvusi,
nav mums spēka atgriezties.
Paliek vārdi, paliek vārti,
liepu gatve, egļu dzīvžogs,
sūrābele, līkais bērzs.
Paliek ceļi, paliek pēdas,
pirms mums lauku malā mītas,
vārdu pēdas atmiņā.
Valoda, tu esi sazarojis koks,–
mēs putni. Un pret nakti
tavos zaros sakrītam.
Arī Māras Zālītes Madara savos dzīparainos
rakstos sasniedz visu, kas viņas sabiedrībā
trūkst: māti, dabu, senos simbolus, piemēram,
auseklīti, saskari ar visu garīgo. Māra
mani piesējusi šī pavediena galā, viņa saka :
Mans pienākums ir rakstīt. Rakstīt.
Var būt, ka brīžam gribētos ko citu.
Bet jūtu–Māra mani piesējusi
Šai diega galā, ko es turu rokā.
Viss skaisti padodas–ir taču skaisti? (69)
savukārt iepriekšējā, apjomīgā izlase Jauns
medus apvieno visu minēto krājumu izlasi
ar „jauno medu” ― pusi uz pusi liekot jaunu
nopietnību (ar vairākiem izciliem dzejoļiem)
un jaunus jociņus esošos rāmjos.
Sāras mīlestība, rodas iespaids, cenšas iepriekšējiem
rāmjiem pārlīt pāri jau ar to, ka
izvēlēts minētais „sievietes” vēstījums titulcikla
dzejoļos. Tālāk vēstītājs mainās, bet
Sāras loma uzdod toni. „Sāras mīlestība” kā
cikls, manuprāt, nerada būtisku pavērsienu
Aivara daiļradē; tas nedz maina viņa dzejas
paņēmienus, nedz arī Sāru nostiprina kā tēlu,
kam lemts palikt klātesošam uz ilgu laiku ―
tā vienkārši ir vēl viena autora balss modulācija
vai, ja vienkāršojam ― tie paši dzejoļi
no atvilktnes „par ilgām un erotiku”, tikai ar
nomainītām galotnēm. Krājumā ir arī citādi
teksti, no kuriem cikls ar rudens garajām līnijām
un šķērslīnijām (78-84) veido krājuma
viduslīniju. Ar zīmētāja vārdiem runājot, viduslīnija
neļauj attēlotajai miesai sašķiebties.
Savukārt cikls „Sāras mīlestība” apliecina arī
to, ka atšķirībā no prozas, kur var nākt tāds
Blaumanis vai Pēters Hēgs, vai Sakss, vai vēl
kāds un ielīst sievietes ādā, vārdu pa vārdam
to visu būvējot apkārt izdomātam tēlam, līdz
lasītāji notic un bez ierunām iedzīvojas tekstā,
dzejā šāda saturiska „iedzīvošanās” nav
Un tāds dzīpars, viņa zina, spēj izvest cauri
vistumšākajiem labirintiem. o
Raksta autore Inta Ezergaile vairākus mēnešus
pirms aiziešanas mūžībā un viņas
vīrs, vēsturnieks Andrievs Ezergailis.