Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

vienaudzis Ervīns Grīns manāmi uztraukts
raksta, ka esot uzaicināts vadīt kongresā „vidējās
paaudzes paneli”, arī piedalīties pēckongresa
LPSR seminārā – un aicina Krēsliņu
u.c. pārokeāna domubiedrus palīgā – līdzsvarot
kreisos spēkus (265). Krēsliņa atbilde
plaša un filozofiska. Par Rozīti un Būmani: „...
viņi ir tipiski Vācijas produkti – turienes naciķu
bērni masveidīgi bij marksizējušies, un viņi
šai procesā, zināmas vāciskas ievirzes turpinot,
verbalizēja un filozofēja līdz ārprātam.
... Būmanis jau viesojās pie manis! Patīkams,
gaišs zēns, bet ideālkomunists. ... (varbūt
viņu darbības rezultātā radīsies daudz kas
pozitīvs) ...” Grīns šim vērtējumam piekrīt.
Krēsliņš uz kongresu neaizbrauc. Par Grīna
vadīto paneli var lasīt JG108:45: „E. Grīna
vadītais vidējās paaudzes panelis bija draudzīgs
līkloču pačalojums ar dažu labu domu
dzirksti” (J. Mazutis). Ilgvars Spilners vērtē
Florefas sacīksti šādi: „Latviešu trimda un
visa tauta uzvar padomju okupācijas režīmu,
rezultāts 10:1” 9
Marksofašisti?
Kaut abi gandrīz viena vecuma, sarakste ar
Ervīnu Grīnu sākumā ļoti formāla – Cienītais
Krēsliņa kungs! – God. Grīna kungs! Bet 60.
gados jau uz Tu, un 1975. gadā pavisam
familiāra tērzēšana un plaši izvērsta filozofēšana.
Prātus nodarbina latviskās identitātes,
vēstures apziņas un trimdas jēgas tēmas.
Meklējot veidu, kā izteikt savas domas,
Krēsliņš sāk lietot vismaz man mulsinošo
burtkopu marksofašisti – ar dažādām galotnēm.
Tā lietota nopietni, tāpēc gribētu to arī
nopietni izprast.
Jau 1967. gadā viņš pauž: „Mūsu 13. un
sekojošo gadsimtu vēsture joprojām pārāk
lielā šovinistisku nacionālistu un marksistu
jun., „Par paaudžu plaisu”, Jaunā Gaita nr. 83,
1971 (20); „Šīs domas ir jaunas” (41), M. Būmanis,
„Dažas piezīmes par trimdu” (53) un O. Rozītis,
„Jubilejas gadījumā” (123) – visi JG nr. 100, 1974;
Juris Mazutis, „Atbilde Mārtiņam Būmanim”, JG
nr. 101, 1974 (53); Laimonis Zandbergs, „Kas organizēja
Florefas kongresu?”, JG nr. 106, 1975 (59);
Juris Mazutis, „Florefas vēlmes” (26) un J. Jāņadēls,
„Vēl par Florefu” ( 49), abi – JG nr. 108, 1976.
9. Mēs uzvarējām! (59) – skat. 8. piezīmi.
radītu priekšstatu miglā” (260). Vai šeit būtu
aizmetnis marksofašisma konceptam? 1975.
gadā abi prāto par „Jaunās Gaitas ideoloģiju”.
Krēsliņš no 1959. līdz 1962. gadam bija
tās redakcijas loceklis, bet tad uz kādu laiku
no žurnāla distancējās, pirms atsāka atkal sadarboties.
Vēstulē Grīnam viņš izsakās šādi:
„... tā jau sen, sen ir bijusi tāda, ko apzīmēju
par marksofašistisku. Ļoti, ļoti vienpusīga,
tendencioza. Tas nenozīmē, ka žurnāls nav
daudzējādā ziņā nopelniem bagāts! JG ideologi
pie tam sen vairs nav itin nekādā sakarā
ar jaunatni, jauno paaudzi. (..) ...man personīgi
riebj pārspīlēta jaunatnes kulta taisīšana.
Sak’, satracināsim jaunos pret vecīšiem,
piekukuļosim viņus visādā ziņā, lai dabūtu
mūsu pusē utt. (..) Pārāk primitīvi...” Hmm.
Tā kā neliekas, ka šī būtu īstā atslēga marksofašisma
izpratnei (267). 10
Tad par latviešiem un igauņiem: „... mūsu
brālības lieta ar igauņiem (700 gadu – un vēl
ilgāk – pilnīgi identiska vēsture, kultūras attīstība,
ko marksofašistizācijas procesā abas
tautas aizmirsa – igauņi sāka mākslīgi kultivēt
somus, mēs leišus, visnotaļ lingvistiski).
Un tad tā pati baltvācu padarīšana, ar ko
mums ir parasti tikai marksofašistiski priekšstati
...” (268). Par Amerikas latviešiem: „...
šeit ir radusies vesela plejāde spēka vīru vidējā
paaudzē, kas nespēlē marksofašistisko
futbolu. ...” (260) Utt. – Hmm. Lai tiktu pie
lielākas skaidrības, laikam būs jāķeras pie
Marksa un Musolīnī studijām!
Tikmēr lasītāju pašu mudinu ķerties pie
Krēsliņa studijām. Rakstu trīs sējumi ir to vērti!
Varam cerēt, ka autors apkopos arī savus
citās valodās rakstītos darbus (varbūt latviskā
tulkojumā?), un būs Raksti 4. (Būtu ārkārtīgi
vērtīgi, protams, ja apgāds visiem sējumiem
izgatavotu arī alfabētisku indeksu.) o
10. Pieminot JG piecdesmitgadi 2005. gadā viņš
iztiek bez šī apzīmējuma: „Kādreiz, manuprāt, žurnālā
tika ievietoti sacerējumi, kas tīšu prātu rosināja
nevajadzīgu naidošanos, ko ar prieku savās trimdiniekiem
iespiestajās lapelēs pieminēja padomju
iestādes.” (171. lpp. šajā grāmatā).
Gerda Roze. Pretim gaismai. Monotipija. 2000. 81 x 66 cm
Par mākslinieci skat. 39. lpp.