Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
grāvračiem. Viņi braucot atpakaļ uz Kurzemi karot.<br />
Iedošot man zoldbūchu [Soldatenbuch = karavīru<br />
apliecība]. Runātāji bija cerību pilni. Atrunājos, ka<br />
man rietumos ir vecāki. Karavīri aizsoļo uz Svinemindi<br />
[Swinemünde], kur viņus gaida kuģis. Kad uzzinu, ka<br />
francūzi pakārs, momentā izlemju braukt uz Kurzemi<br />
un sāku iet aizgājušās kolonnas virzienā. Izeju cauri<br />
trim žandarmu šperēm [Sperre = aizsprosts] bez<br />
aizturēšanas, bet kolonna vēl arvien nav redzama.<br />
Saprotu, ka tālāk iet ir izaicināt likteni. Žandarmi<br />
mani agri vai vēlu aizturēs. Dodos atpakaļ, tādējādi<br />
izglābdamies no puslīdz drošas nāves. Vēlāk uzzinu,<br />
ka vienība nonākusi Kurzemē īsi pirms kapitulācijas<br />
un nav izšāvusi nevienu vienīgu šāvienu uz krievu<br />
pusi. Laimons atgriezies pusdzīvs no gūstekņu nometnes<br />
Kaukāzā. Savās dienesta gaitās satieku arī<br />
ģimenes draugu (kommatu nevajag) gleznotāju Kārli<br />
Miezīti. Vācieši viņu nogrābuši Kurzemē, partizānu<br />
apvidū, apcietinājuši kā iespējamu partizānu, ielikuši<br />
Ventspils cietumā, no kura viņš vēlāk pārsūtīts uz<br />
Vāciju darbā. Viņam kājās tikai koka tupeles, vienīgie<br />
apavi. Ja vien iespējams, viņš braukšot atpakaļ uz<br />
Latviju. Pēc kara beigām vēl apmaināmies pastkartēm.<br />
Latvijā viņš kļuvis par dekorātoru Nacionālajā<br />
operā.<br />
Reiz man iznāk runāt ar kādu no slāvu strādniekiem<br />
– gūstekņi viņi nebija, jo netika apsargāti. Savā vientiesībā<br />
saku, ka karš ir zaudēts. Zaudēts? – Nē, drīz<br />
būs uzvara. Sapratu, ka mani uzskata par provokātoru.<br />
Par tādiem izteicieniem arī pats varēju nonākt<br />
koncentrācijas nometnē. Dabūjuši dzirdēt, ka esmu<br />
no Latvijas un nerunāju krieviski, šie saka, ka es protot<br />
gan, bet tikai negribot runāt. Biju laikam pārāk<br />
tekoši pateicis: ja ņepoņimaju po ruski. Vēl satiku trīs<br />
jaunas sievietes. Sākām runāt vāciski, tad viņas pārgāja<br />
uz perfektu latviešu valodu – drošvien Baltijas<br />
vācietes no netālā Poļu koridora.<br />
* * *<br />
Kādu dienu mūs visus, ieskaitot francūžus, sasauc<br />
laukumā. Pie galdiņa sēž jauns SS virsnieks un aicina<br />
pieteikties brīvprātīgos. Turpat stāv arī garais fazāns.<br />
Ar viņu virsniekam izceļas skaļš disputs par to,<br />
vai fazāns sev padotos drīkst sist, vai ne (uz mums<br />
„vāciešiem“ tas neattiecās). Fazāns saka, ka tos, kas<br />
pelnījuši, viņš turpinās sist, vienalga vai SS vīram tas<br />
patīk, vai ne.<br />
Apspriežamies ar Bokumu, vai mums nevajadzētu<br />
pieteikties, jo krievi ir jau pie Štetinas un agri vai vēlu<br />
tiks pāri Oderai. Tad būsim maisā. Bet, ja mums, piesakoties<br />
brīvprātīgajos, dod divas nedēļas atvaļinājuma<br />
(varbūt pat bija mēnesis) un pārtikas kuponus<br />
(Marsh Verpflegung), tad varētu aizbraukt no apdraudētās<br />
joslas ar vilcienu un pāris nedēļu laikā nonāktu<br />
pie Sabiedrotajiem. Bokumu pieņem bez ierunām,<br />
bet es esot tā kā par jaunu. Lepni atsaku: Das schadet<br />
nicht! Velns bada laikā ēd arī mušas. Pierakstīja<br />
arī mani. Jutos tīri pacilāts. Dēku gars nevienā jaunā<br />
cilvēkā nav miris. Drīz man kabatā ir papīrs, ka esmu<br />
brīvprātīgi pieteicies SS (freiwillig gemeldet hat – ar<br />
Heil Hitler! beigās). Lāpstas gan man vairs nav. To<br />
kāds bija paņēmis atpūtas brīdī. Sūdzējos fīreram.<br />
38<br />
Kā tā lāpsta izskatās? – Rādu uz francūzi: tāda kā<br />
viņam. Fīrers izrauj francūzim lāpstu no rokām un iedod<br />
man. Pakratu ar galvu – tā nav mana. Fīrers nikni<br />
atsviež lāpstu francūzim.<br />
Beidzot mēs abi vēlīnie Lielvācijas sargi sēžam vilcienā<br />
un braucam uz rietumiem, uz Meklenburgas<br />
[Mecklenburg] apgabalu. Nedaudz vēlāk krievi pārrauj<br />
fronti pie Štetinas [Stettin]. Ückermünde paliek<br />
maisā. Vilcieniem uz platformas ir četrstobrains flaka<br />
[Flak] lielgabals [zenītlielgabals, t.s. fierlings =<br />
Vierling], aizsargāts ar smilšu maisiem. Arvien biežāk<br />
pasažiervilcieniem uzbrūk tā sauktās tāllidotāju lidmašīnas,<br />
kas šauj uz visu, kas vien kustas. Kad pa radio<br />
padzirdu, ka mūsu ciemats jau amerikāņu rokās,<br />
nolemju braukt uz Šverinu pie tēva. Braucām garām<br />
pilsētiņai Neubrandenburg, kur atrodas 15. divīzijas<br />
štābs. Stacija pilna ar latviešu karavīriem. Kupejā iekāpj<br />
kāds latviešu karavīrs. Vilciens apstājas stacijā,<br />
kur uz blakus sliedēm stāv tīfflīgeru sašautas jēlspirta<br />
cisternas. Jēlspirts tek zemē. Mans čoms pietecina<br />
pilnu karavīra katliņu. Nākamā stacijā no vācu karavīriem<br />
iemainām jēlspirtu pret maizi, ko ieliekam tai<br />
pašā katliņā. Maize piesūcas ar jēlspirtu. Vēl ilgi nevaru<br />
dzert no katliņa kafiju – garšo pēc jēlspirta. Esam<br />
uz klaja lauka, kad mums uzklūp tīfflīgeri. Vilciens<br />
apstājas. Flaks sāk šaut. Caur kupejas logu redzu ielidojam<br />
spīdošo lodi, kas eksplodē, bet nekādu postu<br />
nenodara. Lidmašīna pārskrien mums pāri. Viens nošauts.<br />
Uzelpojam. Bet tad pamalē iedūcas pērkons.<br />
Pasažieri kā traki metas ārā no vilciena un sāk skriet<br />
prom pa lauku. Pirmais impulss skriet līdzi ir gandrīz<br />
neatvairāms, bet mēs ar draugu ātri atgūstamies<br />
un kliedzam, ka tas ir tikai pērkons. Braucām tālāk.<br />
Beidzot klāt ir Šverina. Stacijā redzama vesela lokomotīvju<br />
kapsēta ar sašautiem tvaika katliem. Bet tēva<br />
tur vairs nav – aizbraucis pie mātes uz ciemu. Sēžos<br />
atkal vilcienā un braucu uz Dēmicu un no turienes<br />
naktī kājām uz ciemu. Pāri Elbas tiltam mani nelaiž<br />
apdzēries unteroficieris, saka, ka tāds ciems tai pusē<br />
neesot. Beidzot izdodas viņu apvārdot un varu iet<br />
tālāk. Netālajā mežiņā novietots tālšāvēja lielgabals,<br />
kas gan municijas trūkuma dēļ šauts reti, toties ar<br />
lielu troksni. Amerikāņu atbilde nebūtu taupījusi arī<br />
mūs. Diendienā dzirdam, kā bombardē Magdeburgu<br />
un citas lielākās pilsētas. Prātā palicis arī viens otrs<br />
joks: Kampfverbände über Stende, Ende, Ende! Vai<br />
atkal parafrazēts uzlidojumu ziņojums: Achtung!<br />
Achtung! Über das Reichsgebiet befindet sich kein eigenes<br />
Flugzeug mehr! Ich wiederhole... (Uzmanību!<br />
Uzmanību! Valsts gaisa telpā nav vairs palikusi neviena<br />
pati mūsu lidmašīna. Es atkārtoju...). Tā arī bija.<br />
Hitlera dzimšanas dienā [20. aprīlī] debesis ir pilnas<br />
ar amerikāņu bumbvedējiem un iznīcinātājiem, kas,<br />
baltu svītru pavadīti, nes sveicienus uz Berlīni.<br />
Dienu no dienas gaidām, kad ieradīsies amerikāņi. Un<br />
pēkšņi viņi ir klāt. Pie mūsu <strong>mājas</strong> piestājas kājnieku<br />
bruņumašīna. Nevaru novaldīt ziņkārību un, neskatoties<br />
uz mātes protestiem, eju ārā uz sauso tualeti.<br />
Mašīna ir pilna ar amerikāņiem, liekas, viens otrs ir iereibis.<br />
Un aromāts! Ja krievu armijai nāca līdzi sviedru<br />
smaka, tad amerikāņi ir salaistījušies ar odekolonu<br />
– ūdens un ziepju vietā. Viņi uz mani paskatās, bet
Change language