Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
CILVĒKS GRIB SPĒLĒT<br />
Viktors Hausmanis. Latviešu teātris ASV un<br />
Kanādā. Rīgā: Zinātne, 2008. 790 lpp.<br />
Šī raksta virsraksts patapināts no Anšlava Eglīša<br />
tāda paša nosaukuma lugas, kas gan nav<br />
pieminēta aplūkojamā izdevumā. Varbūt tāpēc,<br />
ka profesors Hausmanis pievēršas galvenokārt<br />
teātrim un, cik zināms, lugu latvieši<br />
nav uzveduši ne uz ASV, nedz arī Kanādas<br />
latviešu skatuvēm. Turklāt, tās galvenais tēls<br />
režisors Mūrs, met visai negatīvu, izteikti traģikomisku<br />
ēnu uz teātriniekiem. Eglītis savā<br />
viencēlienā ar kodīgu ironiju ieskicē latvieša<br />
apsēstību ar teātri. Virsrakstā arī atbalsojas<br />
Mārtiņa Zīverta lugas Cilvēks grib dzīvot patētiskais<br />
atgādinājums par cilvēka pamatprasībām,<br />
gan citā toņkārtā un citā vidē. Viktora<br />
Hausmaņa secinājums savā ar abām rokām<br />
turamā lieldarbā ir stipri līdzīgs. Kaut arī<br />
autors pievēršas tikai Ziemeļamerikas skatuvēm,<br />
no faktu pārpilnības apreibušais lasītājs<br />
droši vien arī nonāks pie slēdziena, ka latviešiem,<br />
lai arī kur tu neatrastos, – ja vien skaits<br />
ir pietiekošs (ciniķi teiktu – vismaz trīs, bet<br />
varbūt arī mazāk) – teātris kļūst par viņu raison<br />
d’être. Hausmaņa chef d’oeuvre (lietojot<br />
franču izteicienu, kuriem<br />
tādu netrūkst – gan par teātri,<br />
gan arī par dzīvi vispār)<br />
ir sava veida apliecinājums<br />
autora autoritatīvai virskundzībai<br />
šajā jomā. Lai gan<br />
Hausmanis izvērtē tikai viena<br />
kontinenta devumu paīsā<br />
laika posmā, teksta apmēri<br />
ir visai iespaidīgi, nemaz nepieminot<br />
daudzos foto uzņēmumus.<br />
Bez pazīstamajiem<br />
centriem, kur latviešu<br />
kultūra uzliesmojusi un bieži<br />
tikpat ātri padzisusi (piemēram,<br />
Vašingtonā, Ņujorkā,<br />
Bostonā, Sanfrancisko),<br />
lasītājs atklās arī mazāk pazīstamas<br />
teātru kopas, skaitā<br />
aptuveni 25. Tās apskatītas<br />
ģeogrāfiski, nevis hronoloģiski.<br />
Tā sauktajā Jaunajā pasaulē<br />
latvieši ierodas pēc II Pasaules kara tik<br />
lielā skaitā, ka asimilācija nespēj ātrā gaitā<br />
izdzēst viņu etniskās iezīmes. Paši pirmie<br />
latviešu teātra taisītāji bija „sarkanie” veclatvieši,<br />
izdzīti trimdā cara brutālās 1905. gada<br />
revolūcijas apspiešanas rezultātā. Viņu centieni<br />
atdzīvināt Savienotajās Valstīs revolucionāro<br />
garu gūst maz ievērības (ja neskaita<br />
FBI, t.i., satracinātās Hūveras policijas uzbrukumus<br />
aizdomās nonākušajiem) un arī mēģinājumi<br />
sasaukties ar jauno boļševiku režīmu<br />
Krievijā paliek bez sekmēm. Bet pavisam cits<br />
Zeitgeist parādās līdz ar pēckara bēgļu ieplūdumu.<br />
Viņu vidū ir arī teātra mākslās profesionāli<br />
izglītoti ļaudis.<br />
Hausmanis izmanto daudz materiāla no<br />
tā laika trimdas preses. Kritiķu vidū izceļas<br />
Paula Jēgere-Freimane, kura ar savu skaudro<br />
aci saskata daudz diletantisma un nesagatavotības<br />
skatuvei, piemēram, Ņudžersijas<br />
kopas Minchauzena precību uzvedumā. Ar<br />
laiku arī jaunāka gadagājuma spēlmaņi apgūst<br />
profesionālitāti, bet tas neattur skatītājus<br />
apmeklēt amatierisku entuziastu uzvedumus.<br />
Rezultātā, piemēram, Milvokos, kas<br />
nekad nav izcēlusies kā ievērojams kultūras<br />
centrs, laika gaitā bijušas veselas trīs teātra<br />
kopas. ASV rietumos ievērojamākā rosība<br />
izveidojas ar sanfrancisko mazā teātra nodibināšanu,<br />
pateicoties Brigitai un Laimonim<br />
Siliņam – profesionāļiem, kuri nebaidījās uzvest<br />
mazāk populāras, pat neatzītas latviešu<br />
un cittautiešu lugas, nerēķinoties ar peļņu<br />
vai uzslavu. Siliņi sadarbojās arī ar Latvijas<br />
teātriniekiem, kuri trimdā savulaik skaitījās<br />
personae non gratae.<br />
Viktors Hausmanis atturas<br />
no ideoloģisko atšķirību un<br />
to seku izgaismošanas un izvērtēšanas,<br />
un arī citādā ziņā<br />
nekur neatklāj savu personisko<br />
viedokli. Toties aprakstītas<br />
teātrinieku kopas un to<br />
atrašanās vietas Ziemeļamerikā,<br />
izceļot īsumā īpatno un<br />
ievērojamo. Informatīvajā<br />
ma teriālā dažbrīd atrodami<br />
arī jocīgi novērojumi, piemēram:<br />
Indianapolē ar vairāk<br />
nekā miljonu iedzīvotāju,<br />
liels skaits ir afrikāņu (346).<br />
Ar šādu apzīmējumu autors,<br />
jādomā, nosauc nēģerus vai<br />
melnos. Abi vārdi latviski<br />
taču ir gluži pieņemami, jo<br />
nav atvasināti no amerikāņu<br />
pazemojošiem rasiskiem<br />
aizspriedumiem. Diženajam<br />
sējumam vietām pietrūkst zinīga redaktora<br />
labojumi. Bet tas nevarētu apslāpēt Aleluja<br />
bazūnes.<br />
Juris silenieks<br />
Emeritētais franču literatūras profesors ir JG redakcijas<br />
loceklis.<br />
65
Change language