Aina Balgalve. Marianne Hauser. 2004. gada jūlijā Par fotogrāfi skat. 44. lpp
Laima Kalniņa KĀDS IESĀKUMS Ritas Laimas Bērziņas zīmējumi Uz austrumiem no mājas aiz plūmjkoku rindām ir mežrozīšu dzīvžogs. Tās, vienotrai blakus stādītas, ir saaugušas tik cieši, ka ir nedomāt izkļūt tām cauri – īsta ērkšķu siena. Aiz mežrozītēm ir apaļiem akmeņiem bruģēts ceļš, kas, no pils puses nākdams, ar līkumu iesniedzas pagalmā, izbeidzoties pie lielā šķūņa durvīm. Mežrozīšu smarža ienāk mājā pa vasarā atvērtiem logiem un ir stipra un tīri vai reibinātāja, ja diendusā paklāj segu zem plūmītēm un guļ tur, kamēr lielie ļaudis ir aizgājuši nomidzī istabā. Šeit ārā var sarunāties, var rotaļāties uz paklātās segas, nav jābūt klusu kā telpās, lai netraucētu gulētājus. Bet var arī nedarīt nekā – tikai gulēt uz muguras, raudzīties zilajās vasaras debesīs un baltajās mākoņu pūkās, kas dzenā viena otru, nemitīgi pārvēršoties un pārveidojoties. Un visu laiku tur ir arī mežrozīšu smarža, smalka un svaiga, viegla ienākdama apziņā tīri nemanot, lai vēlāk vēl pēc gadiem atnestu līdzi vasaras dienas kluso diendusas stundu un dzidrās, zilās debesis. Dažreiz – ļoti reti – uz apaļiem akmeņiem aiz dzīvžoga norīb garām braucošu ratu riteņi. Braucējs nemana to vai tos, kas uz segas aiz dzīvās sienas, bet mazas ausis klausās – vai pie mums? Vai iegriezīsies pagalmā? Vai turpinās braukt pa ceļu, kas aiz mūsmājām kļūst grambains, parasts mazlietots lauku ceļš? Vēl retākas ir tās reizes, kad svešie rati seko akmeņainā ceļa līkumam uz mazās, baltās mājas pagalmu. Parasti ratu rīboņu un zirgu pakavu klaboņu noķer smilšainā taka. Steidzīgie rikši kļūst lēni soļi, un vienīgais troksnis nu vairs tikai ir ratu asu žēlā smilkstēšana, ļodzoties pa dziļi izbrauktajām grambām. Tie uz Meža muižu, gudri nosaka mazie, kas ausās, ierīkojušies uz paklātās segas, un jau domās pavada braucēju garām jaunsaimniecības dārzam un laukiem, garām kļavu gatvei, kas ved uz barona dzimtas kapiem, pāri akmens tiltam, kam blakus pavasaros tik krāšņa zied mežābele un aiz kura sākas Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas un jaungaitnieces literārais oeuvre – gan grāmatās, gan periodikā – ir plaši pazīstams un nozīmīgs. Lai tikai pieminam Jaunsudrabiņa balvas laureātes romānus Atgrieztais rieciens (1981), Valentīns un viņa sievietes (1982), Brīnīšķīgās puķes (1995), kopā ar Gunaru Janovski sarakstīto Cilvēku, kas gribēja vairāk (1987). Un tie nebūt nav visi. Vairāk par Laimu skat. JG236(2004):8. tā māju pudura tiesa, kuras visas vēl aizvien mēdz saukt par Meža muižu, kaut tagad tā sen vairs nav vienīpašnieka daļa, pusmuižiņa, bet virkne mazzemnieku te atrod iztiku. Ir tikai viena vieta, uz kurieni var doties svešais braucējs, ja nav siena laiks – uz Meža muižu, jo aiz tās vairs nav nekā, nevienas mājas, nevienas iedzīves. Vēl īsu gabaliņu mazzemnieku lauki un tad aiz vilciena sliežu pārbrauktuves ir mežs, dziļš, noslēpumains sils ar milzu kokiem, valsts mežs. * * * Patiesībā tā ir vienkārša un ierobežota pasaule, šī 30 pūrvietu lielā jaunsaimniecība, un tikai bērnam tā var šķist ļoti plaša un pilna atklājumu un pārsteigumu. Varbūt sīkais radījums raugās citām acīm kā lielie ļaudis, kam skatu sasējusi ikdiena un darāmie darbi, kas ātrajā un īsajā Latvijas vasarā dzen viens otru, un tādēļ, ka mazais ir tik brīvs, viņš pamana lietās nākotnes sastapšanos. Redz, akmens tiltu un mežābeli uzlūkojot, jau to brīdi, kad būs pieaudzis, un šķirstot grāmatu ar Japānas attēliem, tā skats pēkšņi apstāsies pie viena no tiem. Cik pazīstama šī vieta šķiet! – viņš izsauksies. Tas tilts un koks – kāda saskaņa! Man šķiet, es atceros. Nav nemaz tā, it kā es skatītos svešas zemes attēlos! Bet varbūt bērnam, šī viņa pasaule, kas lielajiem šķiet tik ierasta un necila, sniedz dziļumu un plašumu nevis tās nākotnes atmiņu dēļ, kas pavadīs visu mūžu, bet gan tādēļ, ka bērns atceras un jauž pagātni, ko tā glabā. Lietu virspusei cauri mazais jūt pulsējam iepriekšējās dzīves ritmu. Vai arī to, ka sākumā, pašā, pašā sākumā, nemaz nebija lieta pati, tikai jēdziens – mazs gaistošs enerģijas impulss, un tomēr tik pastāvīgs un nemainīgs, ka pukst un vibrē vēl aizvien ikkatrā priekšmetā un vietā, kam pieskaras bērna meklētāji pirksti un apziņa. 9
Change language