dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

MĀKSLA
Laimonis Mieriņš
SKANDĀLS LĪDSĀ
Saprotamu iemeslu dēļ gribējās redzēt Stasa
Paraskosa (Stass Paraskos, dz.1933), kurš
pirms gadiem ieceļoja Anglijā no Kipras salas,
jauno izstādi Līdsas Mākslas un Dizaina
Koledžas (Leeds College of Art and Design)
telpās, cerībā ne tikai atsvaidzināt atmiņu,
bet retrospektīvi salīdzināt eksponātus ar
pirms 50 gadiem redzētiem viņa naivās glezniecības
paraugiem. Mazliet vīlos, jo izstādē
bija iekļauti tikai pāris agrīno darbu. Labi
atminos, ka toreiz (tāpat kā tagad) nelielo
formātu gleznas bija glīti ierāmētas un arī
krāsas tikpat košas. Pats tolaik koledžā (kad
tā saucās Leeds College of Art) studēju glezniecību,
biju notikumu liecinieks, vēlāk turpat
30 gadus lasīju kursus par dažādiem
mākslas jautājumiem. Toreiz koledža bija pazīstama
kā Anglijas modernās mākslas citadele,
un tāda tā joprojām ir palikusi. Daudzu
citu slavenību vidū tur studēja skulptori
Mūrs (Henry Moore) un Hepvorsa (Barbara
Hepworth). Paraskosa izstāde lika atcerēties,
ka mana Alma mater allaž ir atradusies karstu
mākslas diskusiju centrā.
Jau agrā bērnībā kautrais Kipras aitu fermera
dēls glezno savu apkārtni. Kā jau dabīgam,
naivam gleznotājam, viņam ir sava, skolotu
gudrinieku nesabojāta, vizuāla domāšana,
savs stils. Viņš ieradās Līdsā strādāt sava
brāļa restorānā par pavāru, brīvā laikā turpinādams
gleznot. Līdsas mācībspēks Tubrons
(Harry Thubron) mūs, studentus, mudināja
apmeklēt restorānu, lai iedziļinātos Paraskosa
pie sienām piekārtajos darbos, ko arī darījām,
malkodami kafiju. Uzņemts koledžā bez
jebkādiem pārbaudījumiem, jaunais kiprietis
bija Tubrona protégé, un drīz vien tika iebīdīts
pasniedzēja darbā. Tubrons nebija dogmatisks
mākslas izglītības reformators, taču
necieta citus viedokļus un diktatoriski vadīja
Līdsas Mākslas koledžas glezniecības fakultāti,
bija viens no pamatkursa veidotājiem
pēc praksē sen pārbaudītiem Bauhaus principiem.
Laimonis Mieriņš, Līdsas Mākslas un Dizaina koledžas
absolvents un mākslas kursu pasniedzējs ar gandrīz
30 gadu stāžu, kā mākslinieks ir pazīstams gan
Latvijā, gan arī ārpus tās.
Skandāls notika manos studenta gados. Paraskosa
izstādē Līdsas pilsētas teātra (Civic
Theatre) galerijā vienā sevišķi maza formāta
gleznā bija redzama istaba ar gultu, kurā
gulēja pliks vīrietis un varbūt spēlējās ar sevi,
varbūt arī nē – viss izskatījās tik niecīgs un
neuzbāzīgs – situācija, kuras vizuālā jēga ir
atkarīga no skatītāja domāšanas. Bet blīkšķis
bija varens. Kāda nezināma persona bija
griezusies pie policijas, kas nekavējoties novāca
šo sabiedrības seksuālās morāles grāvēju
simbolu. Paraskosu iesūdzēja, un tiesas
prāva tolaik atbalsojās tālu aiz Anglijas robežām.
Šeit varētu piebilst, ka arī no manas personālizstādes
policija reiz lika noņemt vienu
no maniem plikņiem, jo esot saņemta sūdzība.
Arī man, tāpat kā Paraskosam, policija
atteicās izpaust sūdzības iesniedzēju. Ne
Paraskoss, nedz arī es nekādā ziņā nevēlējāmies
nevienu apvainot ar savu mākslu. Kaut
arī krietns laiciņš pagājis kopš Lorensa (D.H.
Lawrence) romāna Lady Chatterley’s Lover
prāvas, gaisotne nebija brīva no tālās rūsas
strēlēm.
Tiesas prāvā daudzi liecināja Paraskosam par
labu, ieskaitot dzejnieku un kritiķi Rīdu (Sir
Herbert Read), mākslas vēsturnieku Lintonu
(Norbert Lynton), pat toreizējo Anglijas Iekšlietu
ministru Dženkinsu (Roy Jenkins), kurš
tikko bija pabeidzis formulēt jaunu likumu
par seksuāli ievirzītu vārdu lietošanu. Par
spīti labvēlīgai publicitātei, Paraskoss prāvu
zaudēja un tika nosodīts ar simbolisku naudas
summu – piecām angļu sterliņa mārciņām.
Ar mūsdienīgu skatu raugoties, īpaši
pēc nesenās mākslinieka izstādes apskates,
atliek pabrīnīties, kāpēc toreiz sacēlās tāds
tracis?
Ir ptīkami baudīt naivās mākslas pārstāvja Paraskosa
mākslu kā pārliecinošu apliecinājumu
dzīves priekam. Būdams nelabojams optimists,
mākslas pilnveidošanai viņš dažkārt
Turpinājums 41. lpp.
36