dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
smaidīgs. Arī šī vieta un reize paliks prātā<br />
meitenei. Bērns, bērna atnākšana – viņa atcerēsies,<br />
ir laba un mierīga reize. Tā ir siltums<br />
un kluss, labs tuvums. Bet bērni aug un rotaļājas.<br />
* * *<br />
Starp abām jaunsaimniecībām ir mazs dīķītis,<br />
kam pāri liec zarus milzīga apse vienmēr<br />
viegli drebošām lapām. Tā ir mazliet svešāds<br />
koks – ne gluži līdzīga parastajām Latvijas<br />
mežu apsēm, kas jaunas un smuidras aug<br />
starp skujkokiem, ne arī šur tur pie pilsētām<br />
stādītajām slaikajām papelēm. Šī laikam atlikusi<br />
no tām, ko barons Lēvenšterns savā<br />
laikā licis sastādīt gar ceļmalām, kas ved no<br />
dzelzceļa stacijas uz pils pusi. Tur tās, mainoties<br />
ar ozoliem, stāv divās rindās, braucējus<br />
vērojot. Citas zemes apses. Amerikā par<br />
tām dzied dziesmas, saucot tās par kokvilnas<br />
koku – cottonwood – tik mīksti pūkaini<br />
ir tās garskarainie ziedi. Tā, kas aug pie mazā<br />
dīķīša starp abām jaunsaimniecībām, nokaisa<br />
sudrabainu skaru bārkstīm zemi un dīķīša<br />
virsmu, kad zied. Mazie lasa tās un rotaļājas<br />
ar tām, auklējot plaukstās mīlīgos, pelēcīgos<br />
kaķīšus, ko tiem dāvā koks.<br />
Bet vēl tīkamāka ir rotaļa ar zaļajām kalmēm,<br />
kuras aug ūdens malā. To rupjās, baltās saknes<br />
tiek pītas bizēs, un katrs smaržīgais augs<br />
pārvēršas linkrāsas matu princesē, plānā,<br />
vēdekļveidīgā tērpā, slaidām, zaļām rokām.<br />
Laipnas un klusas ir kalmju princeses, dara,<br />
ko bērni tām liek, kavējas tur, kur tās atstāj,<br />
saka vārdus, ko bērni liek tām teikt.<br />
Labās zaļās princeses! Ar viņu smaržas atmiņām<br />
līdzi nāk lietaina Jāņu nakts, kas pasākta<br />
kaimiņa jaunajā mājā – jā, arī tā reiz tiek<br />
gatava! – un vēlāk, lietum piestājot, iedegas<br />
ar ugunskuru pakalnē blakus tumšajai egļu<br />
sienai, aiz kuras šalc baronu dzimtas kapu<br />
koki.<br />
Varbūt tādām būtu jābūt visām Jāņu naktīm,<br />
kāda bija pirmā, ko atceras kādreiz domās<br />
jaunsaimnieka meita, kad viņa auklēs mazos.<br />
Vienkārša lauku istaba ar balti noberztiem,<br />
nekrāsotiem koka soliem un galdu, grīda<br />
izkaisīta sakapātām kalmēm un stūros māla<br />
podos meijas – jaunu bērziņu zari ar mīkstām,<br />
zaļām lapām, kas laipni sveic visus atnācējus.<br />
Alus kausos un siers, karašas un pīrāgi<br />
bļodās. Ap galdu priecīgas sejas. Smiekli<br />
un dziesmas un satikšanās prieks. Mēs jau<br />
neredzamies nemaz – kaimiņi saka, kaut mājas<br />
turpat vai ar roku aizsniedzamas.<br />
Bet vai īsajā Latvijas vasarā gan ir iespējams<br />
pacelt acis no darba, satikt un parunāties ar<br />
otru jauno saimnieku? Ir labi, ka atnāk gada<br />
visīsākā nakts ar vasaras viskrāšņāko ziedēšanu,<br />
uzputo priekā kā alus kauss, un cilvēks<br />
atceras puķes, dziesmas un to, ka arī viņam<br />
ir lemts ziedēt un naktīs izdziedāt savu prieku.<br />
Satikties. Bet ne tas vien, domās tā, kas<br />
atceras. Ne tas vien! Vēl jābūt arī tam otram,<br />
kas mūs vieno. Tam noslēpumainajam, mistiskajam.<br />
Pielijušam laukam un slapjai zālei<br />
tumšā naktī un ugunskuram, kura gaismā<br />
mazliet svešādas kļūst zināmas sejas zem<br />
Jāņu vaiņagiem, un tomēr tuvas, tuvas. Ir<br />
tā, it kā līgotāju baram nu pievienotos vēl<br />
citi – sveši un tomēr zināmi. Tāli senči? Radu<br />
rakstos savīti neatrisināmām saitēm? Vai tā<br />
ir ugunskura sārtā gaisma, kas vērš visu citādi<br />
skatāmu kā dienā? Vai tumšā, smagā<br />
nakts, kas visapkārt? Vai tā ir, kas savelk līgotājus<br />
neatraisāmā lokā, sakaļ tos gredzenā<br />
Latvijai?<br />
Draugs, – saka mazās meitenes tēvs kaimiņu<br />
saimniekam un uzliek tam roku uz pleca. Abi<br />
viņi ir cīnījušies par Latviju, kaut katrs citā<br />
karapulkā. Draugs, – domā bērns, un viņam<br />
šķiet, ka vārds ir nozīmīgs šai reizei, izteic<br />
ļoti daudz. Tādā naktī kā šī, bērnā atmiņa<br />
sakustas par tautas daudzajiem pagājušiem<br />
Jāņu vakariem. Varbūt to sajūt ikviens, kas<br />
pievieno savu balsi līgotāju pulkam? Varbūt,<br />
varbūt.<br />
* * *<br />
Pīlāru sargi pie barona kapu kalniņa ir klusi.<br />
Ko sacītu viņi, ja spētu stāstīt? Viņi, kas<br />
veidoti no dzeltenīga Latvijas šūnakmens?<br />
Stāstu varētu būt daudz – gan par barona<br />
dzimtu, gan par Latvijas zemi. Barona dzimta<br />
– vai viņš domājās jau esam daļa no šīs<br />
zemes un tā viņa? 700 gadus Lēvenšternu<br />
dzimtai (Blaumanis saka “Mēvenšternu”)<br />
piederējuši šie lauki un pils. Vai tas nozīmē<br />
mūžīgi? Aprociet mani zem baltā bērza, visaugstākā<br />
vietā, – lūdzis vecais barons. Arī<br />
miris es gribētu skatam ļaut slīdēt pāri maniem<br />
laukiem.<br />
Baigi ir stāsti, ko zina stāstīt pieaugušie. Toreiz,<br />
kad Vidzemē trakoja sarkanie, viņi stāsta,<br />
toreiz tie atraka barona kapu un pakāra<br />
tā līķi lielajā bērzā. Raugies nu pāri saviem<br />
laukiem, lielskungs, – teikuši sarkanie, kad<br />
līķis šūpojās zarā. Vai viņi gribēja būt labi<br />
pret veco baronu, tie sarkanie? – vaicā bērns,<br />
kas vēl nespēj saprast tādu naidu, ne kapa<br />
klusumu un mieru. Šūpoties līdzi baltā bērza<br />
zariem, tas šķiet priecīgāk un labāk kā dusēt<br />
zem zaļajām velēnām.<br />
Bērni bieži sēž blakus barona kapam zem<br />
baltā bērza, kad ierakumu malās lasījuši<br />
13
Change language