MĀKSLA Laimonis Mieriņš SKANDĀLS LĪDSĀ Saprotamu iemeslu dēļ gribējās redzēt Stasa Paraskosa (Stass Paraskos, dz.1933), kurš pirms gadiem ieceļoja Anglijā no Kipras salas, jauno izstādi Līdsas Mākslas un Dizaina Koledžas (Leeds College of Art and Design) telpās, cerībā ne tikai atsvaidzināt atmiņu, bet retrospektīvi salīdzināt eksponātus ar pirms 50 gadiem redzētiem viņa naivās glezniecības paraugiem. Mazliet vīlos, jo izstādē bija iekļauti tikai pāris agrīno darbu. Labi atminos, ka toreiz (tāpat kā tagad) nelielo formātu gleznas bija glīti ierāmētas un arī krāsas tikpat košas. Pats tolaik koledžā (kad tā saucās Leeds College of Art) studēju glezniecību, biju notikumu liecinieks, vēlāk turpat 30 gadus lasīju kursus par dažādiem mākslas jautājumiem. Toreiz koledža bija pazīstama kā Anglijas modernās mākslas citadele, un tāda tā joprojām ir palikusi. Daudzu citu slavenību vidū tur studēja skulptori Mūrs (Henry Moore) un Hepvorsa (Barbara Hepworth). Paraskosa izstāde lika atcerēties, ka mana Alma mater allaž ir atradusies karstu mākslas diskusiju centrā. Jau agrā bērnībā kautrais Kipras aitu fermera dēls glezno savu apkārtni. Kā jau dabīgam, naivam gleznotājam, viņam ir sava, skolotu gudrinieku nesabojāta, vizuāla domāšana, savs stils. Viņš ieradās Līdsā strādāt sava brāļa restorānā par pavāru, brīvā laikā turpinādams gleznot. Līdsas mācībspēks Tubrons (Harry Thubron) mūs, studentus, mudināja apmeklēt restorānu, lai iedziļinātos Paraskosa pie sienām piekārtajos darbos, ko arī darījām, malkodami kafiju. Uzņemts koledžā bez jebkādiem pārbaudījumiem, jaunais kiprietis bija Tubrona protégé, un drīz vien tika iebīdīts pasniedzēja darbā. Tubrons nebija dogmatisks mākslas izglītības reformators, taču necieta citus viedokļus un diktatoriski vadīja Līdsas Mākslas koledžas glezniecības fakultāti, bija viens no pamatkursa veidotājiem pēc praksē sen pārbaudītiem Bauhaus principiem. Laimonis Mieriņš, Līdsas Mākslas un Dizaina koledžas absolvents un mākslas kursu pasniedzējs ar gandrīz 30 gadu stāžu, kā mākslinieks ir pazīstams gan Latvijā, gan arī ārpus tās. Skandāls notika manos studenta gados. Paraskosa izstādē Līdsas pilsētas teātra (Civic Theatre) galerijā vienā sevišķi maza formāta gleznā bija redzama istaba ar gultu, kurā gulēja pliks vīrietis un varbūt spēlējās ar sevi, varbūt arī nē – viss izskatījās tik niecīgs un neuzbāzīgs – situācija, kuras vizuālā jēga ir atkarīga no skatītāja domāšanas. Bet blīkšķis bija varens. Kāda nezināma persona bija griezusies pie policijas, kas nekavējoties novāca šo sabiedrības seksuālās morāles grāvēju simbolu. Paraskosu iesūdzēja, un tiesas prāva tolaik atbalsojās tālu aiz Anglijas robežām. Šeit varētu piebilst, ka arī no manas personālizstādes policija reiz lika noņemt vienu no maniem plikņiem, jo esot saņemta sūdzība. Arī man, tāpat kā Paraskosam, policija atteicās izpaust sūdzības iesniedzēju. Ne Paraskoss, nedz arī es nekādā ziņā nevēlējāmies nevienu apvainot ar savu mākslu. Kaut arī krietns laiciņš pagājis kopš Lorensa (D.H. Lawrence) romāna Lady Chatterley’s Lover prāvas, gaisotne nebija brīva no tālās rūsas strēlēm. Tiesas prāvā daudzi liecināja Paraskosam par labu, ieskaitot dzejnieku un kritiķi Rīdu (Sir Herbert Read), mākslas vēsturnieku Lintonu (Norbert Lynton), pat toreizējo Anglijas Iekšlietu ministru Dženkinsu (Roy Jenkins), kurš tikko bija pabeidzis formulēt jaunu likumu par seksuāli ievirzītu vārdu lietošanu. Par spīti labvēlīgai publicitātei, Paraskoss prāvu zaudēja un tika nosodīts ar simbolisku naudas summu – piecām angļu sterliņa mārciņām. Ar mūsdienīgu skatu raugoties, īpaši pēc nesenās mākslinieka izstādes apskates, atliek pabrīnīties, kāpēc toreiz sacēlās tāds tracis? Ir ptīkami baudīt naivās mākslas pārstāvja Paraskosa mākslu kā pārliecinošu apliecinājumu dzīves priekam. Būdams nelabojams optimists, mākslas pilnveidošanai viņš dažkārt Turpinājums 41. lpp. 36
Ramona Kalniņa. Ūdenssajūta II Par fotogrāfi skat. 44. lpp.