dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Laima Kalniņa<br />
KĀDS IESĀKUMS<br />
Ritas Laimas Bērziņas zīmējumi<br />
Uz austrumiem no mājas aiz plūmjkoku rindām<br />
ir mežrozīšu dzīvžogs. Tās, vienotrai<br />
blakus stādītas, ir saaugušas tik cieši, ka ir<br />
nedomāt izkļūt tām cauri – īsta ērkšķu siena.<br />
Aiz mežrozītēm ir apaļiem akmeņiem<br />
bruģēts ceļš, kas, no pils puses nākdams, ar<br />
līkumu iesniedzas pagalmā, izbeidzoties pie<br />
lielā šķūņa durvīm. Mežrozīšu smarža ienāk<br />
mājā pa vasarā atvērtiem logiem un ir stipra<br />
un tīri vai reibinātāja, ja diendusā paklāj<br />
segu zem plūmītēm un guļ tur, kamēr lielie<br />
ļaudis ir aizgājuši nomidzī istabā. Šeit ārā<br />
var sarunāties, var rotaļāties uz paklātās segas,<br />
nav jābūt klusu kā telpās, lai netraucētu<br />
gulētājus. Bet var arī nedarīt nekā – tikai<br />
gulēt uz muguras, raudzīties zilajās vasaras<br />
debesīs un baltajās mākoņu pūkās, kas dzenā<br />
viena otru, nemitīgi pārvēršoties un pārveidojoties.<br />
Un visu laiku tur ir arī mežrozīšu<br />
smarža, smalka un svaiga, viegla ienākdama<br />
apziņā tīri nemanot, lai vēlāk vēl pēc gadiem<br />
atnestu līdzi vasaras dienas kluso diendusas<br />
stundu un dzidrās, zilās debesis.<br />
Dažreiz – ļoti reti – uz apaļiem akmeņiem aiz<br />
dzīvžoga norīb garām braucošu ratu riteņi.<br />
Braucējs nemana to vai tos, kas uz segas aiz<br />
dzīvās sienas, bet mazas ausis klausās – vai<br />
pie mums? Vai iegriezīsies pagalmā? Vai turpinās<br />
braukt pa ceļu, kas aiz mūsmājām kļūst<br />
grambains, parasts mazlietots lauku ceļš?<br />
Vēl retākas ir tās reizes, kad svešie rati seko<br />
akmeņainā ceļa līkumam uz mazās, baltās<br />
mājas pagalmu. Parasti ratu rīboņu un zirgu<br />
pakavu klaboņu noķer smilšainā taka. Steidzīgie<br />
rikši kļūst lēni soļi, un vienīgais troksnis<br />
nu vairs tikai ir ratu asu žēlā smilkstēšana,<br />
ļodzoties pa dziļi izbrauktajām grambām.<br />
Tie uz Meža muižu, gudri nosaka mazie, kas<br />
ausās, ierīkojušies uz paklātās segas, un jau<br />
domās pavada braucēju garām jaunsaimniecības<br />
dārzam un laukiem, garām kļavu<br />
gatvei, kas ved uz barona dzimtas kapiem,<br />
pāri akmens tiltam, kam blakus pavasaros<br />
tik krāšņa zied mežābele un aiz kura sākas<br />
Arhitektes, prozaiķes, dzejnieces, tulkotājas un jaungaitnieces<br />
literārais oeuvre – gan grāmatās, gan<br />
periodikā – ir plaši pazīstams un nozīmīgs. Lai tikai<br />
pieminam Jaunsudrabiņa balvas laureātes romānus<br />
Atgrieztais rieciens (1981), Valentīns un viņa<br />
sievietes (1982), Brīnīšķīgās puķes (1995), kopā ar<br />
Gunaru Janovski sarakstīto Cilvēku, kas gribēja vairāk<br />
(1987). Un tie nebūt nav visi. Vairāk par Laimu<br />
skat. JG236(2004):8.<br />
tā māju pudura tiesa, kuras visas vēl aizvien<br />
mēdz saukt par Meža muižu, kaut tagad tā<br />
sen vairs nav vienīpašnieka daļa, pusmuižiņa,<br />
bet virkne mazzemnieku te atrod iztiku. Ir<br />
tikai viena vieta, uz kurieni var doties svešais<br />
braucējs, ja nav siena laiks – uz Meža<br />
muižu, jo aiz tās vairs nav nekā, nevienas<br />
mājas, nevienas iedzīves. Vēl īsu gabaliņu<br />
mazzemnieku lauki un tad aiz vilciena sliežu<br />
pārbrauktuves ir mežs, dziļš, noslēpumains<br />
sils ar milzu kokiem, valsts mežs.<br />
* * *<br />
Patiesībā tā ir vienkārša un ierobežota pasaule,<br />
šī 30 pūrvietu lielā jaunsaimniecība,<br />
un tikai bērnam tā var šķist ļoti plaša un pilna<br />
atklājumu un pārsteigumu. Varbūt sīkais<br />
radījums raugās citām acīm kā lielie ļaudis,<br />
kam skatu sasējusi ikdiena un darāmie darbi,<br />
kas ātrajā un īsajā Latvijas vasarā dzen<br />
viens otru, un tādēļ, ka mazais ir tik brīvs,<br />
viņš pamana lietās nākotnes sastapšanos.<br />
Redz, akmens tiltu un mežābeli uzlūkojot,<br />
jau to brīdi, kad būs pieaudzis, un šķirstot<br />
grāmatu ar Japānas attēliem, tā skats pēkšņi<br />
apstāsies pie viena no tiem. Cik pazīstama<br />
šī vieta šķiet! – viņš izsauksies. Tas tilts un<br />
koks – kāda saskaņa! Man šķiet, es atceros.<br />
Nav nemaz tā, it kā es skatītos svešas zemes<br />
attēlos!<br />
Bet varbūt bērnam, šī viņa pasaule, kas lielajiem<br />
šķiet tik ierasta un necila, sniedz dziļumu<br />
un plašumu nevis tās nākotnes atmiņu<br />
dēļ, kas pavadīs visu mūžu, bet gan tādēļ, ka<br />
bērns atceras un jauž pagātni, ko tā glabā.<br />
Lietu virspusei cauri mazais jūt pulsējam iepriekšējās<br />
dzīves ritmu. Vai arī to, ka sākumā,<br />
pašā, pašā sākumā, nemaz nebija lieta pati,<br />
tikai jēdziens – mazs gaistošs enerģijas impulss,<br />
un tomēr tik pastāvīgs un nemainīgs,<br />
ka pukst un vibrē vēl aizvien ikkatrā priekšmetā<br />
un vietā, kam pieskaras bērna meklētāji<br />
pirksti un apziņa.<br />
9
Change language