dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
kad atskanēs ūpja sauciens Pērses gravā un,<br />
mēļā sagšā ietinusies, viņa steigsies pie sava<br />
mīļākā, kas to gaidīs slēptuvē, pavadā turot<br />
divus ābolainus, ašus zirgus.<br />
Un šīs šaurās akmens kāpnes mūrī starp divām<br />
biezām akmens sienām? Kurp veda tās?<br />
Kā tās slēpjas! Varbūt arī tās bija slepenas?<br />
Tikai zinātājam ļautas. Pat tagad izārdītajos<br />
un atsegtos pils mūros ne katrs apmeklētājs<br />
tās pamana. Ai, tik reizi gribētos paskatīties<br />
uz pils neizpostītajām telpām! Bet Daugava<br />
lejā plūst un plūst bez apstājas un aiznes sev<br />
līdzi gadus un gadsimtus un neļauj kavēties<br />
nevienā pagātnes mirklī, līdz aizskaloti ir 700<br />
verdzības gadi kā nebijuši, un zeme ir jauna<br />
un brīva kā iesākumā.<br />
Ir Latvijas vasara. Uz parka pusi no pilsdrupām,<br />
kur reiz bija priekšpils pagalms, varbūt,<br />
drūms un nemīlīgs akmens mūru iežogots,<br />
tagad tikai klajs, līdzens laukumiņš, saules<br />
apspīdēts, pa kuru skraida priecīgs Daugavas<br />
vējš, kā jokojot pabužinot mazos, zaļos<br />
krūmus un eglītes – vienīgos sargus, kas vēl<br />
palikuši priekšpils pagalmā. Pazuduši ir arī<br />
pilskungs un kundze un visi, kas reiz bija pilī.<br />
Ja te reiz bijis sens mīlestības stāsts, tad to<br />
var atgādināt tikai mežrožu krūmi, kas atnākuši<br />
arī līdz šejienei un šeit klajumā saulē<br />
klāti no vietas vien rožainiem ziediem.<br />
Stāva ir taka lejā no pils uz Daugavu un vēl<br />
stāvāka uz straujo un čalīgo Pērsi, kuras ieteka<br />
lielākajā upē ir šeit pie pils. Vai rakstnieks<br />
neteic niekus, ja stāsta, ka, bērni būdami,<br />
Kristīne un Edgars vizinājušies kamaniņām<br />
no pilsdrupu kalna? Pārāk stāvs tas šķiet šādam<br />
pasākumam. No Daugavas puses nākot,<br />
ne katrs var uzrāpties kraujā. Vecās krustmātes<br />
dažkārt nemaz nemēģina un citreiz tām<br />
ir jauni un stipri palīgi, radu bērni, kas tās<br />
vilktin uzvelk kalnā<br />
Kādu pavasari pārsteigums – uzceltas ir cementa<br />
kāpnes no lejas lielceļa līdz pat pašām<br />
pilsdrupām. Nu katrs tās var sasniegt ātrākā<br />
vai lēnākā gaitā, atpūšoties ceļā vai kāpjot<br />
bez atelpas. Paldies Dievam! – saka vecie<br />
ļaudis. – Bojā skatu romantiskajām drupām,<br />
teic jaunie. Un bērni pukojas: Tās garlaicīgās<br />
kāpnes! Agrāk bija labāk! Jā, daudz jaukāk<br />
bija rāpties, kad tik vien bija kur pieturēties –<br />
pie zāles kušķa ceļā, atsperties no akmens uz<br />
akmeni stāvā kraujā, būt tuvu saulē sasilušai<br />
dienvidu nogāzei un just mazus, priecīgus<br />
oļus ripojam lejup. Bet zeme pārveidojas. Tās<br />
jaunie saimnieki un jaunā valsts ceļ, labo un<br />
rada no jauna.<br />
Vai tas vairs ir tas pats tilts pāri Pērsei pie<br />
ietekas Daugavā, līdz kuram kādreiz Kristīne<br />
vadīja draudzeni pēc kora dziesmu mēģinājuma<br />
skolā? Taču nē! Vecais tilts ir aiznests<br />
Daugavas palos. Nu tā vietā ir jauns uz Rīgas<br />
lielceļa. Lai mēģina izkustināt šo nemierīgie<br />
ūdeņi! Tas nenāksies viegli. Kokneses parkā<br />
ir avots nogāzē virs Pērses lejas. Mūra siena<br />
šeit sarga celiņu no stāvā kalna nobrukuma.<br />
Ūdens iztekai ir dāvāta maza akmens lauvas<br />
seja – avots, paslēpies aiz pavērtā zvēra purna,<br />
līst no tā dzidrā straumē akmens traukā.<br />
Taču varbūt tā bija miklā zeme, kas pavasarī,<br />
sniegam kūstot, vai arī naidīgas rokas, kuru<br />
īpašnieki nevēlējās vairs skatīt akmens tēliņu,<br />
ir sajaukušas un izārdījušas avota izteku.<br />
Mazā lauvas seja ir ieguvusi skrambas un<br />
bojājumus. Nogāzts un apvēlies ir akmens<br />
trauks. Ūdens sūcas uz celiņa, darot to miklu<br />
un dubļainu. Arī šajā vietā kādu vasaru ir<br />
pārsteigums. Sakopta un pārveidota ir nogāze.<br />
Akmens trauks ir atkal savā vietā zem<br />
avota iztekas, un ūdens vairs nesūcas sāniski<br />
no iebojātā akmens lauvas purniņa, bet to<br />
priecīgā straumē izspļauj smīnoša čuguna<br />
velna mute. Iesākumā bērni negrib pieskarties<br />
šim jaunajam mākslinieka veidojumam<br />
– svešs, neierasts. – Nejauks! Kur palicis labais<br />
lauva? Taču pamazām bērni pierod pie<br />
jaunatnācēja. Pavasarī, satiekoties pēc ilgajiem<br />
ziemas mēnešiem, tas jau ir iepriekšējās<br />
vasaras paziņa, kura vaibstus var izsekot<br />
ar mazas rokas ziņkārīgiem pirkstiem, noķert<br />
glāstā tā zobgalīgo smīnu, atrast starp<br />
metāla matu sprogām noslēptos radziņus.<br />
Nebaida vairs. Tāpat kā melnais, nekustīgais<br />
ūdens plankums lejā Pērsē, pie kā jau<br />
ir pierasts, kaut turpat ir brīdinājuma raksts<br />
– nepeldēties šeit, atvarā peldoties noslīkuši<br />
vairāki ļaudis.<br />
Otrpus Pērsei iepretim atvaram ir augstu, zilganzaļu<br />
egļu siena. Vasaras karstajās dienās<br />
upei pāri atvējo skujkoku sveķainā smarža.<br />
Ja vasaras dienā nevar biedēt nedz atvars,<br />
ne velna seja nokalnē, ne tumšo egļu siena<br />
otrpus upei, tad reiz mākoņainā vēlā vakarā,<br />
kad pa pils parku meitene staigā divatā ar<br />
lielāku meiču, šeit tās abas pēkšņi sagrābj<br />
bailes. Kaut kas draudīgs šķiet esam ūdens<br />
rituma skaņā, kas plūst no velna smīnošās<br />
mutes, kam atbild Pērses čala pie atvara, ko<br />
sastinguši klausās parka augstie, slaikie koki<br />
un egļu mūris Pārpērsē. Tik zemu guļ mākoņi,<br />
gandrīz vai balstīdamies uz koku galotnēm,<br />
ka, šķiet, notvers visu pasauli bezvēja stingumā.<br />
Pat ods vairs nedrīkstēs iedziedāties klusumā,<br />
kur runāt ļauts tik ūdeņiem. Mazais lidonis<br />
paliks karājoties nekustīgiem spārniem<br />
starp debesīm un zemi. Tumsa noķers un satīs<br />
abas meitenes un pārvērtīs par klusiem<br />
kokiem – tūjām vai paegļiem, kas netiks vairs<br />
16
Change language