dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Sarmīte Janovska-Ērenpreisa<br />
MARTA LANDMANE: DZEJA<br />
RAKSTA MANI<br />
Es dzeju nerakstu, tā raksta mani – tā Marta<br />
Landmane. Viņas, varētu teikt, apsēstība, ir<br />
virknēt vārdus dzejrindās, staigājot savā nodabā<br />
pa Jorkšīras kalnājiem, Bradfordas ielām<br />
vai „Straumēnu” muižas meža takām un<br />
pļavu.<br />
Viņdien, lasot slavenā angļu dramaturga<br />
Beneta (Alan Bennet) memuārus, nopriecājos<br />
par viņa divu slavenu angļu dzejnieku salīdzinājumu<br />
– karaliskā laureāta Filipa Larkina<br />
(Philip Larkin) un Oksfordas profesora Odena<br />
(Auden). Larkins, rakstot savu dzeju, paņem<br />
lasītāju cieši pie rokas un to droši aizved līdz<br />
pat beidzamai rindai (finishing line, kam<br />
angļu valodā ir dubultnozīme). Turpretim<br />
Odena dzeja esot kā lēciens ar izpletni – uz<br />
īsu mirkli lasītājam paveras brīnišķīgs skats,<br />
bet tad viņš smagi nokrīt uz muguras tikko<br />
uzartā kartupeļu laukā, turklāt pavisam svešā<br />
pagastā! Bet ne tā ar Martu – viņas dzejā<br />
nav neviens, ne otrs variants. Viņa nosprauž<br />
pati sev un lasītājam ceļu. Un tur šaubu nevar<br />
būt nekādu – nevajadzīga ir pat pie rokas<br />
vešana. Marta ir sava ceļa gājēja. Viņas dzeja<br />
nav ne mākslota, nedz sarežģīta, un viņas<br />
vārdu krājums sātīgs un bez samocīta pārspīlējuma.<br />
Tajā atspoguļojas visa viņas dzīve.<br />
Bagāta, reizēm skumja, pat lieliem posmiem<br />
traģiska. Bet viņa nav no vaidētājām.<br />
Marta Landmane (meitas vārds Dobele) dzimusi<br />
Liepājā. Agrā bērnība pavadīta Kurzemē.<br />
Tēvs ir valsts ierēdnis Zemkopības<br />
ministrijā Rīgā. Nav brīnums, ka Marta sevi<br />
ar zināmu lepnumu sauc par „ulmaņlaika<br />
bērnu”. Pie sākotnējās lasītkāres vainīgs ir<br />
tēva grāmatu skapis, vēlāk to veicinājis Rīgas<br />
Valsts paraugpamatskolas literatūras skolotājs<br />
Fricis Jansons. Rīgā sākas arī lielā jūsmošana<br />
par teātri un operu. Dzejniece vēl tagad<br />
spēj uzskaitīt visus toreiz redzētos slavenos<br />
aktierus, lugas un pat nodziedāt dziesmu no<br />
daudzkārt apmeklētas Pēra Ginta izrādes. Ģimenē<br />
Marta ir vienīgais bērns. Kad citas skolas<br />
biedrenes vasaras pavada Rīgas Jūrmalā,<br />
Sarmīte Janovska-Ērenpreisa strādā par korektori,<br />
tad salicēju laikrakstam Brīvā Latvija, bet pēc redakcijas<br />
pārcelšanās no Anglijas uz Rīgu turpina darbu<br />
no dzīvesvietas Anglijā. Nodarbojas ar akvareļu<br />
gleznošanu, kā arī pārraksta, rediģē un ilustrē sava<br />
vīra Gunara Janovska (1916-2000) darbus (ieskaitot<br />
24 romānus) rakstnieka Rīgā iznākošajiem Kopotiem<br />
rakstiem (aizpērn klajā laists 14. sējums).<br />
viņa tiek aizsūtīta pie krustmātes uz laukiem<br />
Kurzemē. Tas viņai nav īsti pa prātam, bet<br />
dod laiku domāt pašai savas domas – vientulībā<br />
Kurzemes mežu apņemtai. Pa tiem<br />
staigājot, reiz par viņas ceļa biedru pagadās<br />
vilks, ko Marta tobrīd notur par lielu, atbaidošu<br />
suni, un, droši dziedādama, turpinājusi<br />
savu ceļu. Lai gan toreiz jaunā meitene nevar<br />
sagaidīt, kad skaitīsies pieaugusi, kad viņai<br />
būs atvērtas visas Rīgas durvis, šo vientulībā<br />
pavadīto Kurzemes vasaru dēļ, šķiet, attīstās<br />
Martas tieksme izteikt savas domas dzejrindās,<br />
kam pievienojas mīlestība pret dabu.<br />
Baigajā gadā ģimene pārceļas uz Jelgavu,<br />
kur Marta sāk apmeklēt Hercoga Pētera ģimnāziju.<br />
Jelgavas gaisa bombardēšanas laikā<br />
1944. gada vasarā liela pilsētas daļa nodeg.<br />
Māte izglābjas vienos rīta svārkos. Ģimenei<br />
jāpārceļas atpakaļ uz Rīgu, kur Marta iestājas<br />
Sarkanā Krusta palīgmāsiņu kursos.<br />
Rudenī ar beigšanas apliecību kabatā un uniformu<br />
jaunā medmāsa tiek nosūtīta strādāt<br />
uz lazaretes kuģiem, kas no Latvijas pārvadā<br />
ievainotus karavīrus uz dažādām Vācijas ostām.<br />
1944.gada novembrī kārtējā braucienā<br />
kuģi pie Liepājas bombardē krievu lidmašīnas.<br />
Marta kā vienīgā māsiņa paliek uz degošā<br />
kuģa ar garīgi un fiziski ievainotiem<br />
karavīriem. Tēvs mirst ar malāriju divas dienas<br />
pirms Rīgas krišanas krievu rokās. Māti<br />
Marta pierunā doties līdzi par palīdzi uz beidzamā<br />
bēgļu kuģa, kas dodas uz Dancigu.<br />
Kara jukās abas tiek izšķirtas. 19 gadu vecā<br />
Marta paliek viena un pārguļ uz savas mugursomas<br />
Breslavas stacijā. Prasot ceļu kādai<br />
mūķenei, viņa atklāj, ka Šlezvigholšteinas<br />
kalnos ir lazarete, kurā strādā pāris duču latviešu<br />
māsiņu. Marta viņām pievienojas, bet<br />
tiek uzņemta vēsi. Lazareti, kurā atrodas arī<br />
vairāki amputēti latviešu karavīri, februārī<br />
evakuē uz Berlīni. Tur Sarkanā Krusta prezidijā<br />
Marta atrod bēgļu gaitās nonākušo<br />
māti. Pēc divām dienām abas dodas darbā<br />
uz plašo, moderno lazareti Belzenē, kur<br />
jāaprūpē visādu tautību ievainotie. Milzu<br />
ieplakā aiz meža atrodas nacistu koncentrācijas<br />
nometne, taču Marta ir pārliecināta,<br />
ka ne slimnīcas personāls, nedz vietējie ir zinājuši<br />
par turienes baismajiem notikumiem<br />
– tā esot bijusi apzīmēta par kara bāzi, pie<br />
kuras tuvāk iet aizliegts pašu gājēju drošības<br />
dēļ. Taču karam beidzoties un sabiedroto karaspēkam<br />
ierodoties, Marta un viņas māte<br />
kopā ar citām dažādu tautību māsiņām ir tās,<br />
kam šajā „ellē virs zemes” mirušos jāatdala<br />
no dzīvajiem, tie jāatuto un jākopj. Arī personālu<br />
ikdienas dezinficē ar dzeltenu pulveri.<br />
Māte gan nespēj panest dzeltenā pulvera<br />
mocības, drīz vien atsakās no dezinfekcijas,<br />
25
Change language