Berlīnes mūra rietumu puse 1987. gadā Foto: Rolfs Ekmanis
Pārnesums no 68.lpp. Grāmatas otrā daļā ievietoti astoņi Grīsles pētījumi, kas no 1970. līdz 1997. gadam publicēti dažādos baltistikas žurnālos vai nolasīti konferencēs, no tiem viens angļu valodā Dzintras Bondas (Bond) tulkojumā. Tā kā raksti tapuši dažādām auditorijām, daļa informācijas atkārtojas no raksta uz rakstu. Divos rakstos – „Heterotonijas pētījumi” (1970) un „Latviešu zilbes intonāciju semantiskais svars” (1972) gandrīz viscaur identisks teksts, atšķiroties vienīgi ar heterotonu piemēriem. Liekas, ka lietderīgāk būtu bijis grāmatā ievietot tikai otru rakstu, kur teksts šķiet mazliet rediģēts un piemēri vieglāk uztverami. Rakstos heterotonu nozīmju tulkojumi ir vācu valodā; tie, kam vācu valodas zināšanu nav, var griezties vārdnīcas daļā, kur vārdu skaidrojumi vai lietojuma vārdkopas latviešu valodā. Kaut tā tiešām ir, ka latviešu valodā heterotoni var būt ne vien atsevišķi vārdi, bet arī veselas vārdkopas, lielākā daļa no autores piemēriem šķiet diezgan attālināta no reālas runas situācijas, piem., kā jūs iesit sienā? (101) vai kā jāsit laukā, kopēji? (119). Lasītājiem varētu būt labs vingrinājums izdomāt savus intonātīvo pretstatu vārdkopu piemērus. Jau priekšvārdā minēts, ka atbilsme latviešu intonācijām sastopama arī leišu valodā; tas tuvāk apskatīts rakstā „Heterotoniskas baltu sintagmas”(1985) un tam sekojošās tabulās. Atzīmēts, ka leišu valodā ir tikai divu intonāciju sistēma (kāpjoša un krītoša) un pavisam retos gadījumos sastopami leksiski līdzinieki abās valodās, piem. la. siets siets, lei. sietas sietas, kuŗu intonācijas, protams, atšķiŗas [sìec::siêc] un [siẽtas::síetas]. Īsais rakstiņš ar pievienotām, tuvāk neizskaidrotām „Heterotoniskām sintagmām” tomēr atšķaida grāmatas viengabalainību. Nobeigumā plaša Rasmas Grīsles bibliogrāfija (1955-2008) ar 188 šķirkļiem, ieskaitot četras Rasmas Grīsles rediģētas grāmatas un 11 rakstus par Rasmu Grīsli. Grāmatā nopietna argumentācija par latviešu valodas intonāciju vienreizīgumu un nozīmīgumu ar bažām par iespējamu to zudumu un līdz ar to daudzu vārdu nozīmju sajukšanu. Lalita Muižniece Valodniece, folkloriste, dzejniece Lalita Muižniece dzīvo pārmaiņus Rīgā un Mičiganas pavalstī, ASV. MIERINĀJUMS VAI MOKAS? Daiga Joma. Dvēseles bezvējš. Rīgā: Valters un Rapa, 2008. Kādam varbūt šķiet, ka tur ir murgi, piemēram, novelē „Laika mašīna”, taču es rakstu par to, ka arī sieviete var būt pārgurusi no dzīves un pēkšņi negrib dzīvot. Ja arī viņa būtu salietojusies narkotikas un murgotu, pat tad sieviete nespēj nedomāt par saviem bērniem; viņa nemaz nevar normāli izdarīt pašnāvību. Sievietes attiecības ar dzīvību ir atšķirīgas – viņa nevar atļauties to, ko var vīrietis. Gribēju parādīt, ka pienākums ir laba lieta, tas padara dzīvi vienkāršāku. Kad vairs nav zināms, ko dzīvē darīt, tad jāpajautā sev: kas ir pienākums? Un viss būs kārtībā. Sieviete būtībā dzīvo vienkāršāku dzīvi, viņa dzīvo ar pienākumu. Un manā stāstā vai murgā tas ir vienīgais, ko pasaku. Izlasot šo Daigas Jomas paskaidrojumu Neatkarīgajā Rīta Avīzē (NRA) un tad iedziļinoties stāstā „Laika mašīna”, tas kļūst saprotamāks un vienkāršāks – sirreālais un tangente jeb neturēšanās pie lietas vairs tik daudz netraucē. Katru no 13 stāstiem ievada kāds domu grauds. Daži pieskaitījuši Jomas stāstus sirreālajam žanram, lai gan autore pati tādam iedalījumam gluži nepiekrīt. Kaut arī viņas vārdi un teikumi ir viegli lasāmi un saprotami, stāsti tomēr paliek mīklaini un māksloti „dziļi”. Sirreālas ainas vairāk izpaužas kā sapņi un murgi, kā nojautas un neskaidras domas. Tur atainotas arī izvarošanas un slepkavības. Un depresija. Miris puisis parādās sapnī un lūdz nodot sveicienus savai mātei. Sieva ar bērnu mēģina aizmukt no ģimenes, bet neizdodas. Narkomānu pašnāvības mēģinājumi. Divi sveši cilvēki satiekas, sāk dzīvot kopā, bet šaubās, vai tiešām ir iemīlējušies. Dēls ilgojas pēc mātes acu skatiena, bet kad to nesaņem, izdara pašnāvību. Vīrietis vēlas, lai sieviete viņu nogalina, bet sieviete stāsta par to, cik ļoti liela ir viņas dzīvotgriba. Daigas Jomas stāsti, šķiet, piesātināti ar pārāk lielu dramatismu. Bieži tekstam jāļauj „iesēsties” prātā ilgāku laiku, pirms tas kļūst saprotams. Ir mēģināts daudz ko pateikt zemtekstā, starp vārdiem un sapņos, kas dažbrīd izklausās samāksloti. Vienīgi novele „Mans gods ir uzticība” mani kaut cik uzrunāja – tur risināts jautājums par to, vai cilvēkus vairāk saista tauta vai paaudze? Stāstos atainoti cilvēki, kas cīnās ar aukstumu, ar cietumu sirdī. Bet cietas, aukstas valodas vietā autore efektīvi izmanto pūkainus un nesatveramus sapņus, aplūkodama grūtās tēmas. Tas 71
Change language