dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

Leišu nometne. Mežinieki brauc uz darbu.
II, kuram savukārt ir dēls – jūs uzminējāt – Ernests
III, kuram dēls saucas Enests IV (nē, es nejokojos!)
un spēlē otro vijoli Milvoku [Milwaukee, Wisconsin]
jauniešu simfoniskā orķestrī. Viņa māsas Sonora,
Arlanna, Daniela arī ir vijolnieces, tāpat arī brālis
Kristiāns. Jaunākais brālis Viktors ir čellists.
Biruta Bokuma-Kellija par Ernestu I stāsta: Man toreiz
bija astoņi vai deviņi gadi. Kad es ar draudzenēm ieraudzījām
mazo Brusubārdas puisīti ārā spēlējamies,
gājām viņam prasīt: „Puisīt, kā tevi sauc?“ Viņš vienmēr
atbildēja:„Elnests Blusubālda“. Mēs vienmēr nopriecājāmies
par tādu atbildi, jo nometnē blusas un
blaktis bija pa pilnam.
Viens no pirmajiem kora koncertiem ir angļu karavīriem
1945.3.VII. Ne jau nu tikai „Karaļmeitu” un
„Beverīnas dziedoni” ceļ angļiem priekšā. Altgargiešu
repertuārā ir arī „There is a Tavern in the Town” u.c.
ziņģes, kas noteikti angļiem gāja daudz labāk pie
sirds nekā stāsts par bārdainu koklētāju pils logā.
Koris tika dziedājis arī Lineburgas baznīcā un slimnīcā
un vismaz vienreiz Putlosas gūstekņu nometnē.
Pavisam drīz par sevi varam lasīt arī avīzē – „Altgargieši
dzied un dejo britu karavīriem”: Ilcenā „Hamburger
Hotel” telpās notika pirmais latviešu koncerts, pirmais
šāda veida sarīkojums pēc kara. Koncertā, kas
tika rīkots angļu karavīriem, bez Alt-Garges nometnes
latviešu un igauņu deju ansambļiem un solistes
I. Baltzar-Liepiņas piedalījās arī E. Brusubārdas koris
ar apm. 70 dziedātājiem. Šis koris samērā īsā laikā
izvērties par visai respektējamu latviešu mūzikas reprezentantu.
Koristi vēl nesen „uzlasīti” Elbes krastā,
Šarnhorsta kazarmās, bet tagad jau dziesmotā
vienība spēj celt klausītājiem priekšā tādas dziesmu
pērles kā J. Vītola „Gaismas pili”, „Beverīnas dziedoni”,
„Karaļmeitu”, J. Zālīša „Ceļš uz dzimteni” , J.
Norviļa „Balsis”, Jurjānu Andreja „Tēvijai” u.c. (Trimda
1945.29.VIII).
* * *
Par mūsu karavīru izbēgšanu no Putlosas gūstekņu
nometnes un ierašanos Alt-Gargē lido apkārt stāsti
kā kāposttauriņi. Ziemeļjūras krastā bija nometināts
liels skaits vācu karagūstekņu, starp tiem ap 10 000
latviešu 15. divīzijas vīru un viens vai divi igauņu pulki.
Vienības nebija izformētas, un to ieroči atradās
nepilnas dienas gājiena attālumā. Runa ir par apmēram
200 000 vīriem. Tas ir bijis rezerves karaspēks
katram gadījumam, ja nonāktu konfliktā ar krieviem.
Ģen. Rūdolfs Bangerskis min savās atmiņās, ka tajā
laikā notikušas sarunas par latviešu vienību iesaistīšanu
angļu sardžu dienestā. 1945. gada jūlijā angļu
armijas vadības delegācija ieradusies Putlosā, lai iepazītos
ar latviešu karavīriem. Ap nometni nekādas
sētas nebija. Apsardzi veica angļu patruļas, bet kārtību
nometnē nodrošināja neizformēto vienību virsnieki.
Varēja iet uz tuvāko pilsētiņu šo to iemainīt.
Dezertieru bija daudz, jo bija slikti nokārtota apgāde.
Angļi uz dezertieriem skatījās caur pirkstiem.
Amerikāņu un krievu spiediena ietekmē 1945. gada
rudenī šo potenciālo armiju likvidēja. Daudzi karavīri
paklausīja augstāko virsnieku aicinājumam palikt
kopā, lai turpinātu cīņu par Latvijas brīvību, ja šāda
izdevība atkal rastos, un nonāca Cedelhemā. Tā nebija
nekas līdzīgs Putlosai. Sargi bija beļģi, kas apgājās
ar gūstekņiem ļoti slikti.
Vēl pa Alt-Gargi cirkulēja šāds stāsts: Bariņš latviešu
karavīru izkļuvis no Putlosas gūstekņu nometnes
ar divu „lustīgu“ frizieru palīdzību. Bēgšanas akcija
bijusi jau iepriekš izplānota un bēgļi apgādāti ar koristu
ievestām civilistu drēbēm. Pēc Alt-Garges kora
koncerta, kamēr abus sardzes vīrus „izklaidējušas“
Ženija ar Frīdu, tikmēr karavīri sakāpuši mašīnā kopā
ar koristiem. Atpakaļceļā koristes karavīrus slēpušas
zem brunčiem, respektīvi, viņi ir gulējuši, pa vārtiem
izbraucot, uz grīdas. Vai nu tā bija vai nē, fakts ir, ka
vienu nakti nometnē ieradās ap 20 karavīru.
* * *
1945.8.VII Līviņu Valda saslimst ar šarlaku un attiecīgās
barakas istabas iedzīvotāji nonāk karantīnā kādā
vācu savrūpmājā turpat pie nometnes. Astoņpadsmit
cilvēku astoņās skaistās istabās. Paradīze! o
35