dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

ATMIŅAS
Uldis Siliņš
ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT
DP CAMP ALT-GARGE II
Karš bija beidzies, bet tas nenozīmē, ka konflikts
mūsu 900 - 1000 galviņu lielajā barā nebūtu atstājis
savas pēdas. Ikvienam ir kas ticis piedzīvojumu un
pārdzīvojumu pūrā.
Tā 1945.17.IV deviņus gadus vecais Jānis Purvinskis
kļūst par ģimenes galvu. Sabiedroto iznīcinātāju uzlidojumā
vācu ciematam nogalina viņa brāli Mamertu
un uz nāvi ievaino māti. Tēvs ir mobilizēts un dien
Tornas grāvračos – bijušās policijas vienībās, kas nodarbojās
ar nocietināšanas darbiem. Māsas Alina un
Irena ir mazliet jaunākas par Jāni. Tai pašā uzlidojumā
ievaino arī mana klases biedra Nadziņu Andreja
māsu, kas drīz pēc tam nomirst. Tad notiek brīnums.
Dienu pēc mātes nāves ciematā ierodas tēvs. Viņš par
savas ģimenes atrašanās vietu nav nekā zinājis, bet
Andra māsa ir sarakstījusies ar kādu viņa dienesta
biedru un minējusi, ka atrodas vācu ciematā kopā ar
kādu Purvinska ģimeni. Tēvs un deviņgadīgais Jānis
slepus naktī izrok masu kapā apbedīto Mamertu un
apglabā kopā ar māti. Pēc četriem gadiem Matīss
Purvinskis Dēdelsdorfas nometnē apprec atraitni
Olgu Lindermani. Pūrā līdzi nāk 3 meitas. (Viņi savas
mājas atrod Austrālijā. Savas bēgļu un tālākās dzīves
gaitas Jānis Purvinskis ir aprakstījis grāmatā Life
of a DP.) Ojāram Klānam ir aizvesti abi vecāki. Viņš,
pamatskolnieks, dzīvo pie savas mātes māsas Mildas
Kampes.
Vīriem ir pazudušas sievas ar bērniem, sievām vīri,
bērni palikuši bez vecākiem. Sabiedroto lidotāji, t.s.
tiefflīgeri, nav taupījuši civilistus, ne slimnīcas, ne
Sarkanā krusta vilcienus, neskatoties uz sarkanajiem
krustiem uz jumtiem. Krievu zemūdenes ir gremdējušas
kuģus ar bēgļiem, bet ar tiem brauc arī armijas
vienības. To var saprast, bet kāds iegansts var būt,
lai šautu uz ievainoto vilcieniem? Vai nobombardēt
Drezdeni, kurā nebija neviena militāra objekta? Tur
aizgāja bojā tūkstošiem latviešu bēgļu. Par to jāsaka
paldies angļu aviācijas maršalam (Air marshal)
Herisam jeb „Bomber“ Harris.
***
Lai uzlabotu kaloriju skaitu, mums ar UNRRAs gādību
deva kukurūzas putru un maizi. Tā bija skaisti
dzeltenā krāsā. Bet visas veselīgās lietas ir bezgaršīgas.
Ne par velti kukurūzas maizi un putru sauca par
Dzeltenajām briesmām. Zaļās briesmas savukārt bija
zirņu savārījums. Zilā Donava – vājpiena zupa. Un,
protams, bija jādzer Ersatz kafija. Nedēļas Apskatā
(1946.14.XII) var lasīt, ka ar 20. novembri noteiktas
jaunas devas, pēc kurām nestrādājošie saņem 320
gramu, bet meža strādnieki 580 gramu maizes un
100 gramu miltu dienā.
Laiku pa laikam mēs saņēmām ar UNNRAs gādību
Sarkanā krusta paciņas. Cigaretes nometnes vadība
gan izņēma ārā nometnes vajadzībām. Paciņas nāca
no ASV, Kanādas un Argentīnas, pie kam amerikāņu
paciņas satura ziņā bija krietni pārākas, vismaz
par argentīniešu paciņām. Gadus vēlāk es Sidnejas
Kaleidoskopam rakstīju DP laiku piemiņai skečudziesmu
„Kalorizētais jaukumiņš“:
Klāt mazais gara taukumiņš,
Tas konservētais jaukumiņš!
Pland karogi! Ir svētku diena klāt!
Pilns ļaudīm ceļš un taciņas,
Jo jāskrien saņemt paciņas,
Jo Sark’nā Krusta pakas dalīt sāk!
Kur vien tik skaties, kur acis met,
Nāk letiņš priecīgs ar pakām pret’.
Tur viss, ko kārot spēj ikviens,
Tur pūderolas, pūderpiens,
Un šokolāde, dūmots bīfs,
Un zivtiņš bundžā ietaisīts,
Un dīpītim kā kaķim acis spīd:
Trīs pakas Česterfīlds!
Trīs pakas Česterfīlds!
No kreņķiem letiņš brīvs.
Viens maziņš gara taukumiņš,
Alt-Garges nometnes centrs
33