dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Dzejniece savās ceļojuma piezīmēs pastāsta,<br />
ka kopā ar citiem mūziķiem no Kanādas ierodas<br />
Varšavā uz konferenci un koncertiem<br />
laikā, kad Polija, dzelzs aizkaram nolaižoties<br />
pāri Eiropai, kā Čerčils savā laikā pravietiski<br />
noteica, bija palikusi „viņpusē,” kļūstot par<br />
PSRS satelītzemi. Autore sevi piespiež vērot<br />
un domāt bez aizspriedumiem, palaikam izjūtot<br />
tuvību ar Latvijas kaimiņzemi, ar kuru<br />
Latvija it bieži dalījusies vēsturiskā liktenībā,<br />
karos un svešu kungu kalpībā. Brīžiem<br />
rakstniece jūtas gandrīz kā mājās. Frederika<br />
Šopēna mūzikas koncertā, pati būdama atzīta<br />
koncertpianiste, viņa jūt lielu tuvību poļu<br />
kultūrai. Taču poļu sabiedrība, īpaši oficiālo<br />
aprindu pārstāvji, ar kuriem viesošanās laikā<br />
jāsadarbojas, atbaida. Dzejniece pārdzīvo<br />
dziļu nemieru, dodoties atpakaļ uz mītnes<br />
zemi Kanādu, kas jau kļuvusi par „šaipus”<br />
zemi, kad lidmašīnas motors sāk sprauslot<br />
un tūristiem jāatgriežas Varšavā. Taču drīz<br />
lidmašīna ir atkal gaisā, un aizokeāna ciemiņi<br />
var teikt ardievas zemītei, kurā patīkami<br />
izklaidējušies un guvuši jaunas atziņas, tomēr<br />
ir priecīgi atrast Jauno pasauli šaipusē.<br />
Literatūras zinātnieku un kritiķu apceres par<br />
Ainas Zemdegas literāro devumu sējuma<br />
beigās brīžiem ir interesantas piedevas par<br />
dzejnieci, kas, šķiet, satuvina šaipus/viņpus<br />
diametrālos pretstatus. Vismaz tā varētu likties.<br />
* * *<br />
Aina Zemdega. Raksti III. Rīgā: Nordik,<br />
2009. 496 lpp.<br />
Arī Pāvila Vasariņa sastādītais III sējums ir ar<br />
abām rokām turams. Ziņa, ka tas nav pēdējais,<br />
izsauc apbrīnu par autores neapstādināmo<br />
darbošanos rakstniecībā un citos kulturālos<br />
pasākumos, pārvarot ikdienas nedienas,<br />
nepieciešamības un negaidītus šķēršļus. Šajā<br />
sējumā atrodam dzeju, apceres un recenzijas,<br />
romānu Līdz vārtiem un tālāk? Iekļautie darbi<br />
savā laikā publicēti gan Latvijas, gan arī<br />
trimdas periodikā. Dzeja sacerēta laikā, kad<br />
mūris atdalīja Rietumus no Austrumiem, kad<br />
labo un slikto it bieži izvērtēja ar ideoloģisku<br />
nepārprotamību. Daudzi dzejnieki šo dualitāti<br />
neizteica pārāk uzsvērti. Arī Zemdegas teksti<br />
un virsraksti reizēm liek domāt par īstenību/patiesību,<br />
kas acīs neduras: zem akmeņa<br />
zaļa zāle. Lasītājs atradīs ambiguitāti un arī<br />
nostalģiju, kad dzejniece raugās uz atstāto<br />
zemi no Zviedrijas krasta vai zvejniekciema<br />
Slitē, kur mēdza piestāt no Kurzemes izbēgušo<br />
bēgļu laivas, ieskaitot to, kas pārveda<br />
dzejnieci uz Gotlandi. Baltijas jūra atklājās kā<br />
tuvinātāja otram krastam un vienlaicīgi arī<br />
kā šķīrēja no dzimtenes, no Lubes dzirnavām,<br />
kur aizvadīta teiksmainā bērnība. Ir, protams,<br />
arī modulācijas, kas nāk no ceļojumu iespaidiem,<br />
kur dominē kontrasti dabā un kultūrā.<br />
Tur nabadzība saduras ar krāšņo, karsto,<br />
dabu, sevišķi izteikti Meksikā un „Servantesa<br />
zemē.” Arī vēlāk, kad patvēruma zeme ir jau<br />
„Jaunā pasaule,” dzejniece vēl it bieži atsauc<br />
apziņā ieslēgtās ainas no Lubes dzirnavām<br />
un bērnības dienām. Latviešu dziesmu svētki<br />
Gotlandē izsauc emocionāli pārsātinātas<br />
atmiņas – aizliegtā zeme liekas tik tuva aiz<br />
apvāršņa, bet tomēr tik nesasniedzama.<br />
Romāns Līdz vārtiem – un tālāk? (1988), radies<br />
pirmā Latvijas apmeklējuma iespaidos,<br />
veltīts tiem, kas tēvzemi mīlot, palika Latvijā,<br />
un tiem, kas tur nespēj atgriezties. Maija<br />
Ozola atbraukusi uz Latviju dzimtas kapos<br />
apglabāt tēva pelnu urnu. Stāstījums iesākas<br />
ar aprakstu, kā mazā krievu lidmašīna paceļas<br />
no pelēcīgā Ļeņingradas lidlauka, pavelk<br />
zem spārniem apdilušām riepām apjoztos riteņus<br />
un pagriežas uz rietumiem – tā ieskandinot<br />
vienu no tēmām, kas caurauž tekstu,<br />
proti, apciemojamās zemes nolaistību un<br />
nesakārtotību, ačgārnības un uzspiesto kārtību,<br />
kas ierobežo cilvēka brīvību un tiesības.<br />
Maija nedrīkst atstāt Rīgu, nedz arī apmeklēt<br />
to vietu Baltijas jūras krastā, kur apglabāts<br />
viņas vectēvs. Skarbas ironijas piesātinātas ir<br />
lappuses, kur stāstītāja grib izpildīt nelaiķa<br />
tēva vēlēšanos tikt guldītam savas dzimtas<br />
kapos. Atklājas, ka kapsēta ir likvidēta, jo<br />
pašvaldība nolēmusi to slēgt mazā pieprasījuma<br />
dēļ. Pēc izmisuma, ko darīt ar urnu,<br />
Maija beidzot sadūšojas un iemet to no<br />
Rīgas tilta kā ziedu pušķi Daugavā. Romānā<br />
ievīti daudzējādi sadzīves tēlojumi, padomju<br />
cilvēka ieslēgšana ideoloģijas vienveidībā,<br />
latviešu izsūtīšana uz Sibīriju un daudz citu<br />
padomju varas radītu noziegumu un nelietību.<br />
Atelpas brīdis nospiedošajā gaisotnē ir<br />
stāstītājas pakavēšanās jaunībā, mīlestības<br />
epizodēs, gan visai platoniskās, aprautās, kā<br />
jau tas to laiku morāli atbildīgiem jauniešiem<br />
piedienas.<br />
Apceru un recenziju autori ir gan Latvijas,<br />
gan mītņu zemju literatūras pētnieki un cita<br />
veida Ainas Zemdegas rakstu cienītāji, kurus<br />
visai rūpīgi ir apzinājis Pāvils Vasariņš, kam<br />
pienākas lauvas tiesa atzinības un lasītāju<br />
pateicības.<br />
Juris Silenieks<br />
Dr. Juris Silenieks ir emeritēts literatūras profesors<br />
(Carnegie-Mellon University, ASV).<br />
62
Change language