dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
un pie pelēkajiem dēļiem pie ieejas ir brīdinājuma<br />
raksts, nespert kāju pāri vecā grausta<br />
slieksnim, jo tas var jukt un brukt, sodot<br />
pārgalvnieku.<br />
Otrpus pilij, prom no iebraucamā ceļa, ir<br />
plaša terase, kuras kāpnes vēl ir veselas. No<br />
tām uz leju sniedzas plašs, līdzens laukums.<br />
Kādreiz tas esot bijis rožu dārzs, – saka jaunsaimnieks,<br />
un viņa mazā meita, raudzīdamās<br />
lejup no paaugstinājuma pie pils, mēģina<br />
iztēloties klajumu sev priekšā, klātu rozēm,<br />
bet viņa to nespēj – iedomāt tādu rožu pārpilnību,<br />
kas nosegtu visu zāles zaļumu un<br />
pat tagad iekopto sakņu dārzu pa kreisi no<br />
kāpnēm. Bet, varbūt, tāda rožu pārpilnība<br />
reiz bija? Atcerieties Blaumaņa Purva bridēja<br />
iesākumu. Arī viņš runā par rozēm, gan<br />
citviet, bet kas zina, kuras rozes viņu ierosināja<br />
tās pieminēt, jau noveli iesākot. Tā, it<br />
kā jau norādot, ka stāsts būs par mīlestību,<br />
šos ziedus kā simbolu tai izvēloties. Noveles<br />
norises vieta, teic literatūras vēsturnieki,<br />
esot Koknese, kaut arī rakstnieks to, tīši maldinot,<br />
sauc par Alaini: Alaines muižas dārzā<br />
šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja<br />
baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka<br />
mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu,<br />
liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls<br />
zars sniedzās līdz pat atvērtajam logam un<br />
piemetās pa reizei viegli, viegli pie tā rūtīm.<br />
Smalka smarža pildīja istabiņu, kurā Kristīne<br />
nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda<br />
nolikdama, mātei pretim nosēdās.<br />
Es atceros tikai mežrozītes, domā jaunsaimnieka<br />
meita, kas pieaugusi pārlasa Purva<br />
bridēju, tikai tās un to maigo un smalko<br />
smaržu. Arī parkā, arī tur zem milzīgajiem<br />
kokiem šur tur bija paslēpies rožaino ziedu<br />
krūms, un tas bija priecīgs atradums, kam<br />
mēs liecāmies klāt, ieelpojot smaržu un tīši<br />
bārstot viens otram virsū rasas lāses, kas glabājās<br />
ilgi, vēl dienā, lielo koku paēnā<br />
Vai es zinātu un atcerētos izstaigāt parka celiņu<br />
tīklaino režģi, ja tas par jaunu atklātos<br />
manā priekšā? Vietu, kur auga lazdas un kur<br />
mēs rudenī lasījām riekstus to zaros un arī uz<br />
zemes nobirušos zem lapām? Jā, man šķiet<br />
es vēl aizvien uzietu taku – tā nebija tālu no<br />
pils un arī no parka malas. Es atceros, ka turpu<br />
ejot celiņam vienā pusē koki un krūmi brīžam<br />
pašķīra šauras spraugas, ļaujot pamanīt<br />
lauku gaišo zaļumu vasarā un bagātīgo zeltainumu<br />
rudenī. Bet tālāk – vai es vēl atrastu<br />
to taciņu, kas veda uz vecajām ordeņa pilsdrupām?<br />
Un vietu, kur pa ceļam uz tām papardēs<br />
slēpās veclaicīgie akmens krusti? Tik<br />
neparasti – dažiem no tiem apkārt bija apaļi<br />
akmens riteņi kā senajiem ķeltu krustiem.<br />
Kam bija kapu zīmes, krusti Kokneses parkā?<br />
Bruņiniekiem? Vai vēl senākiem karotājiem,<br />
staigātājiem? Varbūt, stāstu par tiem bija saglabājusi<br />
baronu dzimta 700 gadu vienvietā<br />
dzīvojot, bet varbūt noslēpumu pačukstēja<br />
tikai papardes viena otrai, pelēkos akmens<br />
veidojumus sargājot no neminamiem laikiem.<br />
Akmens krusti pa ceļam uz vecajām pilsdrupām.<br />
Tie, kaut slēpdamies papardēs un prom<br />
no celiņa, tikai zinātājam uzejami, ir ievadījums<br />
tālajā pagātnē, ko glabā arī Kokneses<br />
pilsdrupu mūri. To logu ailēs stāvot un lejup<br />
raugoties, kur rāma un plata plūst Daugava,<br />
var raudzīt arī pagājušiem gadiem un gadsimteņiem<br />
ļaut aizplūst un pašam nonākt<br />
laikā, kad pils vēl bija jauna un stipra, kad<br />
šajā loga ailes iedobumā biezajā mūrī varēja<br />
slēpties vērotājs tā, ka nebija manāms ne no<br />
ārpuses, nedz telpas. No kā vairījās vērotājs?<br />
No ienaidnieka, kas vēlējās iekarot pili? Vai<br />
šeit kavējās karavīrs ar ieroci, brīžam izšaudams<br />
spindzīgu bultu uz uzbrucējiem tālu<br />
lejā, tad pats atvilkdamies ailes iedobumā?<br />
Vai varbūt loga malas nišā aiz aizkariem bija<br />
paslēpies kāds, kas noklausījās telpā runātus<br />
noslēpumus? Kalps, kā uzticība nepiederēja<br />
pilskungam, bet kādam citam ārpus šiem<br />
mūriem, kas gribēja iekarot ne ar varu, bet<br />
ar viltu?<br />
Var jau arī iztēloties romantisku sendienu<br />
stāstu. Lūk, šajā ailē reiz stāvēja pilskunga<br />
meita. Klusa, aizturējusi elpu, viņa tur stāvēja,<br />
slaika, brūnām garām bizēm, kurās<br />
bija ievītas visā to garumā mirdzošas zelta<br />
aukliņas. Skaista un maiga viņa klausījās tās<br />
mūžu tur telpā dalām – lemjot viņu nemīlētam<br />
vīram, bet tikmēr viņas pašas sirds klusu<br />
skaitīja mirkļus līdz brīdim pēc pusnakts,
Change language