dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

Irēne Avena
NOBELA BALVA HERTAI MILLEREI
Es biju minoritāte (..) un nepiederēju nekur
(..) Vācijā es biju vienmēr rumāniete,
un Rumānijā es biju vienmēr vāciete. Kaut
kādā veidā es vienmēr biju svešķermenis, tā
sevi raksturo Herta Millere (Müller) intervijā
ar Mariku Griehseli 2009.8.X, īsi pēc 2009.
gada Nobela balvas literatūrā paziņošanas.
Žūrija balvu Hertai Millerei piešķīrusi
par koncentrētību dzejā un atklātību prozā,
attēlojot izstumto cilvēku (dispossessed)
pasauli. Nobela komiteja literatūrā, neskatoties
uz pārmetumiem par eirocentrismu, kas
galvenokārt nākuši no ASV puses, liecina par
šīs komitejas centieniem allaž izrakt kādu tīrradni,
par kuru lielā pasaule nav dzirdējusi.
Tādi atradumi bija austriete Elfrīde Jelineka
(2004, skat. JG241:12-14), francūzis Le
Klezio (Jean-Marie Gustave le Clezio, 2008)
un tāds tīrradnis ir arī 2009.gada laureāte.
Herta Millere dzimusi švābu lauksaimnieku
ģimenē 1953.17.VIII, Rumānijas Banata
apgabalā. Vēsturiski Nizkydorf ciemā kopš
gadu simtiem dzīvojusi vāciski runājoša
minoritāte. Hertas bērnībā ciematā bijuši
tikai divi rumāņi – policists un ārsts, ar kuriem
ciema ļaudis nekādās darīšanās negribējuši
ielaisties. Hertas tēvs II Pasaules
karā bijis Waffen SS, bet māte 1945.gadā
izsūtīta uz pieciem gadiem darba nometnē
Padomju Savienībā. Millere studējusi literatūru
Timisoaras Universitātē Rumānijā, kur
viņa pievienojusies vāciski runājošo literātu
apvienībai Aktionsgruppe Banat, kuras mērķis
bijis zem dzelžainā Čaušesku režīma panākt
lielāku vārda brīvību. Kādu laiku Millere
strādājusi par tulkotāju mašīnu fabrikā, bet
pēc tam, kad viņa atteikusies sadarboties ar
Securitata, tikusi vajāta un atlaista no darba.
Šajā laikā Millere uzrakstījusi savu pirmo grāmatu,
stāstu krājumu Niederungen (Nadīrs),
kas smagi cenzētā versijā publicēts Bukarestē
(1982), necenzētā – Berlīnē (1984). Lai izvairītos
no nemitīgā diktatūras spiediena, Herta
Millere ar vīru, rakstnieku Richardu Vagneru,
emigrējusi uz Rietumvāciju, kur viņa tikusi
uzaicināta par lektori vācu un citās Eiropas
universitātēs. Tagad Millere dzīvo Berlīnē,
uzmanīgi seko politiskajiem procesiem gan
savā dzimtajā Rumānijā, gan savā mītnes
zemē Vācijā, vienlaicīgi demonstrējot savu
nelokāmo prettotalitārisma stāju. Starplaikā
Millere publicējusi ap 20 grāmatu un saņēmusi
vairāk kā duci balvu literatūrā.
Šie sausie fakti sagatavojuši treknu augsni
nākamajai nobelistei. Viņas bērnības un jaunības
gadu rūgtā pieredze pārtop literāros
darbos, kuru centrālā tēma ir galēja totalitārisma
ārdošais iespaids uz individu un sabiedrību.
Jautāta, kādēļ viņa savos darbos
atkal un atkal atgriežas pie tās pašas problēmas,
Millere atbild, ka pēc vairāk kā 30 varmācīgā
diktatūrā pavadītiem gadiem rakstīt
par pieredzēto ir vienīgais veids, kā atbrīvoties
no traumas un sev pierādīt, ka viņa ir vēl
tā pati un ka vispār eksistē. Es nemeklēju šo
tēmu, šī tēma izvēlējās mani.
Nobela Prēmijas laureāte Herta Millere
Savā pirmajā grāmatā Niederungen Millere
mierīgi, bez žēlastības atkailina kādas (savas?)
ģimenes un visa panīkušā ciema iedzīvotāju
garīgo trulumu un brutālo degradāciju
Čaušesku Rumānijā. Neizbēgami
Niederungen publicēšana Rumānijā izsauca
kompartijas un arī tautas sašutumu. Millerei
bija jādodas trimdā. Šī pati tēma turpināta
viņas daļēji autobiogrāfiskajā romānā Der
Mensch ist ein grosser Fasan auf der Welt
(Cilvēks uz šīs zemes ir liels fazāns; angļu
valodā: The Passport), stāstot par pazemojumiem
un augsto cenu, kas jāsamaksā
Rumānijas švābu zemnieku ģimenei, lai
emigrētu uz Vāciju. Viens no izcilākajiem
Milleres romāniem, Herztier (Sirdszvērs), izdots
Hamburgā (1993), grafiski attēlo drūmo
un bezcerīgo dzīvi studentu kopmītnēs.
Trūkums un izsalkums kļūst triviāls blakus
brutalitātei, nodevībai, pašnāvībai un citām
režīma šausmām, ko šie jaunie cilvēki piedzīvo.
Savā visjaunākajā darbā, ko pati autore
apzīmē par labāko, Atemschaukel (Elpas šūpoles),
kas izdota Minhenē (2009), Millere
raksta par 2006.gadā mirušo rumāņu vācu
23