dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
prom no šīs vietas. Abas reizē viņas pasniedz<br />
viena otrai rokas, bez vārda izmaiņas zinot,<br />
kā paglābties no nobūruma. Ašā polkas solī<br />
viņas drāžas uz priekšu pa taisno parka celiņu.<br />
Nedomājot, neskatoties. Ātrā kustība<br />
sadzen asinis vaigos, atraisa, atbrīvo. Pārnes<br />
pāri koku saknēm, kas šķērso celiņu, visiem<br />
negludumiem un grambām. Tikai pie parka<br />
malas viņas atlaiž rokas. – Tas tikai bija lēciens!<br />
– viņas smejas, jo tagad viņas ir brīvas<br />
un drošas. Tur, ja tur bija kāda burvība vai<br />
nelāga vēlējums, tas ir palicis barona parkā.<br />
Meitenes nav apdraudētas no tā varas. Lēni<br />
viņas dodas uz mājām gar tagadējo mežniecības<br />
ēku, kur viņas norāj prātīgs Krancis par<br />
staigāšanu tik vēlā naktī.<br />
* * *<br />
Jaunsaimniecības pļavas ir pretējā virzienā<br />
no pils, aiz Meža muižas. Lai pie tām nokļūtu,<br />
ceļš ir tāls, jāšķērso arī lielais sils – valsts<br />
mežs. Tā ir reta reize, kad tur ir būts, tādēļ<br />
paliek atmiņā. Sils – noslēpumains, mazliet<br />
biedētājs un ļoti pievilcīgs, pārvēršas par īstu<br />
pasaku vietu. Ja vēlāk kādreiz dzīvē dzirdēs<br />
vārdu pasaku sils, tad šī vieta ienāks atmiņā.<br />
Lēni iznirs no gadu ūdeņiem, zem kuriem<br />
tā nogulusi, un kas to šūpojot glabājuši, un<br />
būs atkal dienvidu stunda un maza meža<br />
taka. Sveķu smarža, meža smarža būs atkal<br />
sajūtama. Diendusas stunda un dziļais klusums<br />
zem milzīgajām eglēm. Rīta vējš, vakara<br />
vējš, tie aizmiguši snauž koku vēdekļainajos<br />
zaros. Taka, kas aicina – dziļāk, tālāk un<br />
mazliet baida un brīdina. Kas to iemina? Cilvēka<br />
ceļš, zvēra? Vai šādos mežos dzīvo vilki<br />
un lūši, par kuriem dzirdēts stāstam? Dipata,<br />
dipata, vai, sarkano mēli kārstīdams, pretī<br />
tecēs tas ar dzeltenīgajām vilkača acīm? Un<br />
otrs – mazām spalvu otiņām ausgalos un<br />
mīkstiem kaķa lēcieniem, bet asiem, asiem<br />
nagiem, ķepās paslēptiem, vai šis snauž uz<br />
resna, līmeniska zara, kas pārkāries takai?<br />
Zvērs dienas vidus nomidzī, bet dzirdēs, tūdaļ<br />
dzirdēs visklusāko basu soļu dipoņu uz<br />
celiņa. Sakustēs ausis, kas vienmēr nomodā,<br />
kad aizvērušās zaļās acu iešķībās spraugas,<br />
lēks. Izbailes! Bērns nebaidās no vilka, no<br />
lūša. Nē! Bērnam bail no sava paša bailēm,<br />
kas tik stipras, sagrābs savās ķetnās tad, kad<br />
pēkšņi pamanīs pretī tekam vilku ar dzintara<br />
acīm, kad lēcienā ar mīkstu būkšķi atsitīsies<br />
pret cieto zemi lūša ķepas. No tās briesmīgās<br />
sajūtas, kas būs tad, kad parādīsies nostāstu<br />
zvēri, bērns bīstas no tās. Un tādēļ ir labi,<br />
ka gājienā uz valsts mežu līdzi nāk vecāki un<br />
brālītis. Nekad mazā meitene nenāktu viena<br />
uz šo skaisto un noslēpumaino vietu.<br />
Bet ar vecākiem kopā – jā, tad vairs nav baiļu.<br />
Tēvs, tik liels un stiprs, vai viņam drīkstētu<br />
uzbrukt meža zvērs? Vai nevērstos lūsis<br />
mīlīgs kā kaķēns? Nepasniegtu ūsaino galvu<br />
glāstam, lai paņurca kažociņu aiz tā spalvu<br />
otiņas greznotās auss? Murrādams, piemiegtām<br />
acīm pamaltu senu meža stāstu,<br />
ko saklausījies egļu šalkoņā? Un vilks – vai<br />
tas nepārvērstos paklausīgā suņukā? Tecētu<br />
līdzi kā kaimiņu Duksis – nemaz ne atkratīties<br />
no šī uzbāzīgā līdznācēja!<br />
Tikai tad, ja meitene pagrasītos soli sānis<br />
no takas, no vecākiem, zvēra acīs iespīdētu<br />
zeltaini zaigojošas uguntiņas – nāc, nāc tu<br />
manā valstībā, kur valdu es! Tur, kur man ir<br />
dota pasaku vara. Cauri ejai zem nolīkušas<br />
saknes tevi aizmānījis, pārvērtīšu arī tevi vilka<br />
bērnā – mazā vilkatītī, kam vairs neatrast ne<br />
mājas, ne klaju lauku. Paliksi noburta uz laiku<br />
laikiem manos nebeidzamos pasaku silos.<br />
Vai brīnums, ka šeit, gājienā uz valsts mežu,<br />
bērni ir tik klausīgi? Godīgi turas uz taciņas,<br />
neskrien vieni mežā, vēl bažīgām acīm vēro,<br />
kur paliek tētis un māmiņa. Ja tēvs apstājas<br />
meža pļaviņas malā nogriezt alkšņa mizas<br />
tarbu zemenēm, kas mežmalā, arī abi mazie<br />
turas turpat tuvumā. Stiepj roķeles pēc tarbas:<br />
Man, man dod. Es pielasīšu pilnu! Vēl<br />
salīdzina abi tās, kas viņiem iedotas: Manējā<br />
lielāka, es salasīšu vairāk! Un tad jau atkal<br />
jāsteidzas pakaļ pieaugušajiem, lai nepaliktu<br />
vieni zaļajā pasaulē.<br />
Caur koku stumbriem tālāk pavīd mātes gaišais<br />
vasaras tērps. Mam, pagaidi! – skriešus<br />
viņi seko pieaugušajiem gājienā. Meža pļavas<br />
ir tiešām tālu no mājām. Viss tālais gājiens<br />
tikai tādēļ, lai tēvs varētu uz brīdi apstāties<br />
pļavmalā, pavērot zāli un tievkātu puķes, kas<br />
pavisam viegli viļņojas vasaras dienas vēsmā.<br />
Laiks būtu sākt pļaut, – viņš saka, bet mazie<br />
nevar izprast, kādās viņiem nezināmās zīmēs<br />
viņš izlasījis šo spriedumu. Vienu īsu brīdi ir<br />
žēlums – skaistās meža pļavas puķes! Bet tad<br />
jau ir cita doma: Vai varēsim nākt uz pļavu?<br />
Vai varēsim, kad sienu vedīs mājās?<br />
Ne jau visu sienu, nē! Liela daļa tiks krauta<br />
milzīgā kaudzē pļavas vidū zem četrstūru<br />
jumtiņa. ko balsta četri slaiki stabi. Tagad,<br />
pirms pļaujas laika jumtiņš noslīdējis gandrīz<br />
jau vai līdz zemei, un gaisā vienas un kailas<br />
rēgojas apaļās kārtis, kas sedzējam ļaus<br />
celties augstāk un augstāk, siena kaudzei<br />
augot, slīdēt lejup, kad krājums sāks rukt.<br />
Bet daļu siena vedīs mājā, lai novietotu lielajā<br />
šķūnī. Ja pieaugušie atļaus līgoties mājās<br />
uz smaržīgā siena vezuma, ai, kas tas būtu<br />
par prieku! Nebūtu tā kā pēc garā gājiena uz<br />
meža pļavu, kad zāle nepļauta vēl viļņo vasa-<br />
17
Change language