dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

gadu saistītie četri apakšvirsraksti: „Elpojiet
dziļi” (1967. gadā producētās, bet jau sekojošā
gadā aizliegtās filmas nosaukums), „Es
ieeju sevī” (Imanta Ziedoņa dzejgrāmatas
nosaukums), „Skumjais optimisms” (Imanta
Auziņa dzejgrāmata) un „Apvienojieties,
visu zemju Šveiki, apvienojieties”, kas ir
Ivara Lindberga raksta virsraksts Jaunajā
Gaitā (nr.70). Autore vairākkārt atsaucas uz
JG74(1969) rakstu „Kultūras situācija Latvijā
1968. gadā”.
Kaut arī vairāki ietvertie materiāli ir pārāk
fragmentāri un prasās pēc krietni detalizētāka,
aptverošāka redzesloka, ņemot vērā
garīgi visai drēgno un pelēcīgo laika posmu
baltiešu literatūrā, krājuma redaktori
un līdzstrādnieki ir radījuši interesi izraisošu,
vajadzīgu un izglītojošu literatūrpētniecisku
darbu, kas pievienojas veselai virknei citu LU
LFMI nopietnu zinātnisku rakstu krājumu.
Rolfs Ekmanis
NOZĪMĪGS INTONĀCIJU
PĒTĪJUMS
Rasma Grīsle. Heterotonu vārdnīca un heterotonijas
pētījumi. Rīga: Zinātne, 2008. 158
lpp.
Vārdu heterotons un no tā izrietošos atvasinājumus
– heterotonija, heterotonisks, heterotoniski,
heterotonēt, heterotonizēt, heterotonējošs
Rasma Grīsle radījusi, lai runātu
par vārdiem vai vārdkopām, kam leksiskā vai
gramatiskā nozīme ir dažāda, bet kas fonētiski
atšķiŗas vienīgi ar zilbes intonāciju. Šī
senā zilbes intonāciju atšķirība indoeiropiešu
valodās ir patvērusies vēl tikai latviešu un
leišu valodā un pavisam minimāli – vai varbūt
tikai ilūzionāri – slovēņu un serbu valodā.
Par šo īpatno valodas parādību ir rakstīts
daudz, sākot ar vairākiem 19.gs. autoriem
(sk. 97. un 115. lpp.), turpinot ar plašiem
Jāņa Endzelīna pētījumiem un pašas autores
it kuplo publikāciju un/vai referātu klāstu
(105), un beidzot ar doktorantu kursu darbiem
ne tikai Latvijā. Savus pētījumus Rasma
Grīsle tagad publicējusi visiem pieejamā grāmatā.
Latviešu valodas garajās zilbēs izšķir trīs intonācijas:
stieptu [˜], krītošu [ ‘] un lauztu [^],
kas heterotoniskos vārdos rada nozīmes atšķirību,
piem., rausi (cepumu) [raũsi], rausi
(vilki kopā, piem., naudu) [ràusi], rausi (spēcīgi
vilksi) [raûsi]. Tūlīt gan autore norāda, ka
šāda trīs intonāciju atšķirība ir dzīva apmēram
60 pagastos Vidzemes vidienē ap Valmieru
un četros Zemgales pagastos, cituviet
izškiŗ tikai divas: latviešu rietumu izloksnēs
zudusi atšķirība starp krītošo un lauzto intonāciju,
austrumu izloksnēs starp stiepto un
krītošo. Autore, uzaugdama Kaugaros pie
Valmieras kā vārdnīcā, tā teksta piemēros
pamatā likusi savu Vidzemes vidienes izrunu
ar trim intonācijām, piebilstot, ka uzrādītos
heterotonu piemērus apsveŗot, jāņem, protams,
vērā, ka dažās saknēs un piedēkļos
intonācijām citur var būt citāds sadalījums
un arī līdzskaņu izruna beigu zilbēs var būt
citāda nekā Vidzemes vidienē (99., 117).
Bez tā, ka šī parādība ir interesanta valodniekiem
un kultūrvēsturniekiem, tā ir nozīmīga
latviešu valodas runātājiem. Ilustratīvi
un brīžam asprātīgi autore parāda, kā intonāciju
neievērošana var radīt pat smieklīgus
pārpratumus (nāc rīt! – nākamajā dienā vai
bez sāta saēsties; parunāsim par autiņiem –
automašīnām vai bērna autiņiem).
Vārdnīcas daļā (17-94) ievietots pāri par
800 vienību, starp tiem ap 40 trijatu, piem.,
Rāva (pagasts Kurzemē) [rãva]::purva rāva
[ràva]::aiz rokas rāva [râva], pārējie ir pāŗi jeb
divati, piem. zāle (telpa) [zãle] :: zāle (augs)
[zâle]. Starp piemēriem ir arī vārdi, kas tikai
retam latviešu valodas runātājam būs zināmi,
piem., verga, vaigot, stīgs, riekums, prieds,
poļa u.c., tāpat vārdu varianti, piem., staiga
(staigāšana), rūka (rūcējs), taču vārdiem pievienotie
skaidrojumi ļauj, pa brīžam pasmaidot
un ko jaunu iemācoties, izbaudīt autores
vākumu. Heterotonu trijotnes un pāŗi identificēti
arī pēc tipiem, norādot, vai vārdi pāŗos
vai trijotnēs heterotonē visos locījumos jeb
totāli (T), pa daļai jeb parciāli (P), tikai dažos
locījumos jeb fragmentāri (F) vai visbiežāk tikai
vienā locījumā jeb singulāri (S). Visi četri
tipi pamatīgi izskaidroti rakstā “Latviešu leksisko
heterotonu tipi” (1990). Būtu gribējies,
kaut būtu norādīti arī biežāk lietojamie heteroniskie
vārdu pāŗi. Un īpaši jauki būtu, ja
grāmatai līdzi nāktu kompaktdisks jeb tvarts
ar ierunātu vārdnīcas saturu.
Šī vārdnīca nederēs par rokasgrāmatu, lai iemācītos
„pareizās” intonācijas, jo, kā autore
aprādījusi, intonācijas atšķiras ne tikai starp
Vidzemes vidienes un rietumu, resp., austrumu
izlokšņu runātājiem, bet pat starp blakus
pagastiem (116). Vairāk par to lasāms rakstā
„Heterotonu atšķirības izloksnēs” (1973).
Latviešu vidus dialekta runātājiem vārdnīca
toties būs labs palīgs savas izrunas pārbaudīšanai.
Turpinājums 71.lpp.
68