dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
adās, lietojot Lennarta Meri izteiku, krievu<br />
vaļa vēderā.<br />
I. Sociālistiskais reālisms un baltiešu literatūras<br />
– kamēr Jāns Undusks (Jaan Undusk),<br />
kurš pārstāv Igaunijas Zinātņu akadēmijas<br />
Underes un Tuglasa Literatūras centru (IZA<br />
UTLC), secina, ka sociālistiskā reālisma padomju<br />
variants (turpmāk: s.r.) kalpojis nevis<br />
kā „radoša metode”, bet gan vairāk disciplīnas<br />
saglabāšanai un rakstnieku manipulēšanai,<br />
Raimonda Brieža izpratnē s.r. ietekme<br />
latviešu literatūrā padomju varas laikā ir bijusi,<br />
visvairāk līdz 50. gadu sākumam. Tekstos,<br />
kas publicēti pēc tam, virkne paklausīgu<br />
rakstītāju vai arī ticīgu dogmatiķu ievērojuši<br />
s.r. normas, kamēr domātspējīgāki autori<br />
mēģinājuši atstāt telpu interpretācijai.<br />
II. Tolaik un tagad: jauna pieeja literatūrai<br />
– Jūrate Sprindīte (Sprindytė) no Lietuviešu<br />
literatūras un folkloras institūta (LLFI) skarbiem<br />
vārdiem mudina no aprites izmēzt<br />
pārspīlēti labvēlīgo toni atkušņa laika<br />
(pēc Hruščova destaļinizācijas runas PSKP<br />
20.kongresā 1956.gada februārī) romānu<br />
vērtējumos, raksturojot tos kā nepatīkamu<br />
un draudīgu literatūras deformāciju. Aušra<br />
Jurgutienė (LLFI) pētījumā par četrsējumu<br />
Lietuvių literatūros istorija (Lietuviešu literatūras<br />
vēsture, 1957-1968) demonstrē, ka<br />
metodoloģiskie principi tur daudz neko neatšķiras<br />
no oficiāli noliegtās „buržuāziskās<br />
historiogrāfijas”. Loreta Jakonīte (Jakonytė<br />
– LLFI) rakstā par „cilvēcīguma” pakāpenisku<br />
atgriešanos atkušņa literatūrā min arī maz<br />
zināmos lietuviešu pretpadomju partizānu<br />
tekstus, piemēram, mežabrāļa Bronius<br />
Krivickas (1919-1952), bet LU Filoloģijas<br />
fakultātes mācībspēks Māra Grudule salīdzina<br />
trimdas (Ernesta Bleses, Jāņa Veseļa) un<br />
padomju laika literatūras apcerētāju (Jāņa<br />
Niedres, Andreja Upīša u.c.) vērtējumus par<br />
latviešu rakstniecību no pašiem sākumiem<br />
līdz 19.gs. beigām.<br />
III. Poētiskā atjaunošanās un žanri – IZA<br />
UTLC pētniece Anneli Mihkeleva norāda uz<br />
tādiem 60.gadu nogales „jauninājumiem”<br />
kā absurdismu un eksistenciālismu okupētās<br />
Igaunijas un trimdas prozā, un arī Liepājas U.<br />
mācībspēka Zandas Gūtmanes pārliecībā par<br />
pakāpenisku robežu paplašināšanos literatūrā<br />
liecina jaunu valodas iespēju (metaforu,<br />
asociāciju, apziņas plūsmas u.c.) ievirzīšanās,<br />
kas veicinājusi marcipāna figūrām līdzīgu<br />
homo soveticus tēlu pakāpenisku eroziju.<br />
IV. Drāma un teātris – Lūle Epnere (Luule<br />
Epner, Tartu U.) demonstrē faktu, ka par spīti<br />
oficiālajām prasībām sekot „s.r. metodei”,<br />
liela daļa igauņu dramaturgu turpinājuši<br />
30. gadu reālistiskās tradīcijas. Benedikts<br />
Kalnačs savukārt uzsver, ka, sākot ar atkušņa<br />
gadiem, lugu autori (piemēram, Gunārs<br />
Priede un Juhans Smūls) iespēju robežās<br />
centušies pietuvoties vēsturiskai patiesībai,<br />
arī manevrēšanai, protams, ļoti uzmanīgai,<br />
pa tēlu psihes labirintiem un, piedevām, vēl<br />
piesardzīgākai viltus vērtību atmaskošanai,<br />
tajā pat laikā, tā teikt, caur puķēm parādot<br />
indivīda nespēju mainīt valdošo sistēmu. Ar<br />
pakāpenisko „modernizāciju”, īpaši Juhana<br />
Smūla (Smuul, 1922-1971) eksperimentālajā<br />
episkajā teātrī, klausītājus/lasītājus pūlas iepazīstināt<br />
Anneli Saro (Tartu U.).<br />
V. Baltiešu literatūra trimdā – JG lasītājiem<br />
labi pazīstamais Juris Rozītis (skat. JG257:9)<br />
piešķir sevišķu svaru prozas stāstījumiem par<br />
Vācijas bēgļu nometņu dzīvi, bet šķirtības<br />
gadu metamorfozi no tradicionālā reālisma<br />
jeb „miega zāļu romāniem” (Vitauta Kalves<br />
raksturojums) uz Ilzes Šķipsnas, Benitas<br />
Veisbergas, Gunša Zariņa, Andreja Irbes<br />
u.c. „modernismu” aplūko arī JG vairākkārt<br />
minētā Inguna Daukste-Silasproģe (skat.<br />
JG254:62-66; 246:13-17). LLFI pētniece Laura<br />
Laivušaitė, atsaucoties visvairāk uz latviešu<br />
romāniem (Dziļuma, Janovska, Raudives,<br />
Nesaules), apžilbina lasītāju ar domu, ka tekstos<br />
par karu sievietes ķermenis tiek tēlots kā<br />
vīriešu upuris, bet vīriešu – kā kara mehanisma<br />
upuris. Laimutė Adamovičienė (LLFI) pievēršas<br />
bērnu tēlojumiem trimdas prozā.<br />
VI. Ceļojumu apraksti un literāri ceļinieki<br />
– Imelda Vadrickaitė (LLFI) dokumentē<br />
rakstnieku ierobežoto ceļošanas brīvību padomju<br />
varas gados, bet viņas spalvasmāsa,<br />
Daugavpils U. mācībspēks Maija Burima,<br />
salīdzina autoru ģeogrāfiskas telpas uztveršanu<br />
un semantiskās maiņas neatkarības un<br />
padomju varas gados. Jautrību uz nebēdu<br />
izraisa Anneli Kevamēss (Kõvamees, Tallinas<br />
U.) atspoguļotais Itālijas uztvērums – kamēr<br />
krievu gados igauņu rakstītāji varītēm cenšas<br />
pierādīt, ka Itālija nav nekas vairāk kā<br />
Maskavai simpatizējoša – ja ne sarkana, tad<br />
vismaz iesarkana – perifērija, trimdas literāti<br />
apjūsmo šajā Rietumu pasaules centrā esošās<br />
kultūras vērtības.<br />
VII. 1968: beigas, sākums vai arī pagrieziena<br />
punkts? – Šķiet, oriģināla ir Kārļa Vērdiņa atklāsme,<br />
proti, Mirdzas Ķempes liriskās miniatūras<br />
Dzintara spogulis (1968), kur vietām<br />
esot manāma viņas atdzejotā amerikāņu<br />
dzejnieka Vōlta Vitmana (Walt Whitman,<br />
1819-1892) ietekme, iezīmē „dzejprozas atdzimšanu”.<br />
Vēlāk šo žanru turpinājusi virkne<br />
citu rakstnieku. Zīmīgi ir JG līdzstrādnieces<br />
Evas Eglājas-Kristsones pētījuma ar 1968.<br />
67
Change language