dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

Pārnesums no 68.lpp.
Grāmatas otrā daļā ievietoti astoņi Grīsles
pētījumi, kas no 1970. līdz 1997. gadam
publicēti dažādos baltistikas žurnālos vai
nolasīti konferencēs, no tiem viens angļu valodā
Dzintras Bondas (Bond) tulkojumā. Tā
kā raksti tapuši dažādām auditorijām, daļa
informācijas atkārtojas no raksta uz rakstu.
Divos rakstos – „Heterotonijas pētījumi”
(1970) un „Latviešu zilbes intonāciju semantiskais
svars” (1972) gandrīz viscaur identisks
teksts, atšķiroties vienīgi ar heterotonu
piemēriem. Liekas, ka lietderīgāk būtu bijis
grāmatā ievietot tikai otru rakstu, kur teksts
šķiet mazliet rediģēts un piemēri vieglāk uztverami.
Rakstos heterotonu nozīmju tulkojumi
ir vācu valodā; tie, kam vācu valodas zināšanu
nav, var griezties vārdnīcas daļā, kur
vārdu skaidrojumi vai lietojuma vārdkopas
latviešu valodā.
Kaut tā tiešām ir, ka latviešu valodā heterotoni
var būt ne vien atsevišķi vārdi, bet arī veselas
vārdkopas, lielākā daļa no autores piemēriem
šķiet diezgan attālināta no reālas runas
situācijas, piem., kā jūs iesit sienā? (101)
vai kā jāsit laukā, kopēji? (119). Lasītājiem
varētu būt labs vingrinājums izdomāt savus
intonātīvo pretstatu vārdkopu piemērus.
Jau priekšvārdā minēts, ka atbilsme latviešu
intonācijām sastopama arī leišu valodā; tas
tuvāk apskatīts rakstā „Heterotoniskas baltu
sintagmas”(1985) un tam sekojošās tabulās.
Atzīmēts, ka leišu valodā ir tikai divu
intonāciju sistēma (kāpjoša un krītoša) un
pavisam retos gadījumos sastopami leksiski
līdzinieki abās valodās, piem. la. siets siets,
lei. sietas sietas, kuŗu intonācijas, protams,
atšķiŗas [sìec::siêc] un [siẽtas::síetas]. Īsais
rakstiņš ar pievienotām, tuvāk neizskaidrotām
„Heterotoniskām sintagmām” tomēr
atšķaida grāmatas viengabalainību.
Nobeigumā plaša Rasmas Grīsles bibliogrāfija
(1955-2008) ar 188 šķirkļiem, ieskaitot
četras Rasmas Grīsles rediģētas grāmatas un
11 rakstus par Rasmu Grīsli.
Grāmatā nopietna argumentācija par latviešu
valodas intonāciju vienreizīgumu un
nozīmīgumu ar bažām par iespējamu to zudumu
un līdz ar to daudzu vārdu nozīmju
sajukšanu.
Lalita Muižniece
Valodniece, folkloriste, dzejniece Lalita Muižniece
dzīvo pārmaiņus Rīgā un Mičiganas pavalstī, ASV.
MIERINĀJUMS VAI MOKAS?
Daiga Joma. Dvēseles bezvējš. Rīgā: Valters
un Rapa, 2008.
Kādam varbūt šķiet, ka tur ir murgi, piemēram,
novelē „Laika mašīna”, taču es rakstu
par to, ka arī sieviete var būt pārgurusi no
dzīves un pēkšņi negrib dzīvot. Ja arī viņa
būtu salietojusies narkotikas un murgotu,
pat tad sieviete nespēj nedomāt par saviem
bērniem; viņa nemaz nevar normāli izdarīt
pašnāvību. Sievietes attiecības ar dzīvību ir
atšķirīgas – viņa nevar atļauties to, ko var vīrietis.
Gribēju parādīt, ka pienākums ir laba
lieta, tas padara dzīvi vienkāršāku. Kad vairs
nav zināms, ko dzīvē darīt, tad jāpajautā
sev: kas ir pienākums? Un viss būs kārtībā.
Sieviete būtībā dzīvo vienkāršāku dzīvi, viņa
dzīvo ar pienākumu. Un manā stāstā vai
murgā tas ir vienīgais, ko pasaku. Izlasot šo
Daigas Jomas paskaidrojumu Neatkarīgajā
Rīta Avīzē (NRA) un tad iedziļinoties stāstā
„Laika mašīna”, tas kļūst saprotamāks un
vienkāršāks – sirreālais un tangente jeb neturēšanās
pie lietas vairs tik daudz netraucē.
Katru no 13 stāstiem ievada kāds domu
grauds. Daži pieskaitījuši Jomas stāstus sirreālajam
žanram, lai gan autore pati tādam
iedalījumam gluži nepiekrīt. Kaut arī viņas
vārdi un teikumi ir viegli lasāmi un saprotami,
stāsti tomēr paliek mīklaini un māksloti „dziļi”.
Sirreālas ainas vairāk izpaužas kā sapņi
un murgi, kā nojautas un neskaidras domas.
Tur atainotas arī izvarošanas un slepkavības.
Un depresija. Miris puisis parādās sapnī un
lūdz nodot sveicienus savai mātei. Sieva
ar bērnu mēģina aizmukt no ģimenes, bet
neizdodas. Narkomānu pašnāvības mēģinājumi.
Divi sveši cilvēki satiekas, sāk dzīvot
kopā, bet šaubās, vai tiešām ir iemīlējušies.
Dēls ilgojas pēc mātes acu skatiena, bet kad
to nesaņem, izdara pašnāvību. Vīrietis vēlas,
lai sieviete viņu nogalina, bet sieviete stāsta
par to, cik ļoti liela ir viņas dzīvotgriba.
Daigas Jomas stāsti, šķiet, piesātināti ar pārāk
lielu dramatismu. Bieži tekstam jāļauj „iesēsties”
prātā ilgāku laiku, pirms tas kļūst saprotams.
Ir mēģināts daudz ko pateikt zemtekstā,
starp vārdiem un sapņos, kas dažbrīd
izklausās samāksloti. Vienīgi novele „Mans
gods ir uzticība” mani kaut cik uzrunāja – tur
risināts jautājums par to, vai cilvēkus vairāk
saista tauta vai paaudze? Stāstos atainoti
cilvēki, kas cīnās ar aukstumu, ar cietumu
sirdī. Bet cietas, aukstas valodas vietā autore
efektīvi izmanto pūkainus un nesatveramus
sapņus, aplūkodama grūtās tēmas. Tas
71