dažos vārdos - Jura Žagariņa mājas lapas

lielas / Pēc jūsu latvju lasāmvielas, / Jo nav jau jāzina,
kur būs Jāņi, / Bet – kā ātrāk var kļūt par amerikāni.
Pateicoties Laikam, par īstiem amerikāņiem gan nekļuvām
– tā rīmes noslēgumā. ••• Kamēr Valsts
svētku runu lielākajā daļā dažādās toņkārtās atskan
aicinājumi „ticēt un cīnīties”, protams, piesaucot
„kritušos varoņus” un vēlot „saules mūžu”, politoloģe,
Ethnic Politics and Transition to Democracy: The
Collapse of the USSR and Latvia u.c. pētījumu autore
Rasma Šilde-Kārkliņa savā būtisko domu pārskatā
Austrālijā mītošajiem latviešiem, cita vidū, skaidro,
kā varētu izkļūt no dziļās finansiālās un ekonomiskās
bedres un iespaidot mazspējīgos politiķus, kurus
izmanto politisko oligarhu graujošā, koruptīvā darbība
– ne jau ar vaimanāšanu un nemitīgu vainīgo
meklēšanu (kas, protams, esot jādara), bet gan ar
dažāda veida iniciatīvām un sadarbošanos pilsoniskā
sabiedrībā, kas ir demokrātijas asinsrite. Aktīvam pilsoniskam
darbam par krietnu piemēru varot kalpot
pēckara Rietumu trimda, kur visas mūsu politiskās un
citas organizācijas, skolas, vasaras nometnes, folkloras
kopas utt. ir celtas uz brīvprātības, atbildības un
ziedošanās pamatiem, aiz mīlestības pret Latviju un
visu latvisko. Profesorei gandarījumu dara saukļi par
nepieciešamību pēc Ceturtās atmodas, kas, vērojot
sabiedrisko organizāciju aktivitāšu pieaugumu kopš
2007. gada rudens un jo sevišķi [2009. gada] pēdējos
mēnešos liek domāt, ka varbūt tā jau ir sākusies.
Pilsoņu apvienošanās rezultātā, piem., izveidojusies
Vēlēšanu reformas biedrība, kam izdodas pārliecināt
Saeimu 2009.26.II pieņemt priekšlikumu aizliegt vienam
deputāta kandidātam kandidēt vairāk kā vienā
vēlēšanu apgabalā (Laikraksts „Latvietis” 2009.25.
XI). Jāpiebilst, ka visai dzīvas debates par t.s. lokomotīvju
sindroma demontēšanas nepieciešamību
JG lappusēs iesākās jau pagājušā gs. pēdējā dekādē
sadaļā „Kiberkambaris” Jura Žagariņa vadībā. (re)
DUBULTPILSONĪBA – Pēdējos gados uz Īriju
un britu salām vien devušies vismaz 100 000 Latvijas
iedzīvotāju, kuru ģimenēs, šaubu nav, dzimst bērni,
bet mūsu viedie likumdevēji, tā teikt, neceļ ne ausu.
Latvijai tie neesot vajadzīgi tāpat kā pēckara trimdā
un Sibīrijā dzimušie un latviski audzinātie bērni un
mazbērni. Tajā pat laikā pilsoņa tiesības piešķir tādiem
LR „lojāliem” nelatviešiem, kuri 9. maijā lasās
kopā Pārdaugavā pie „nepareizi nodrāztā zīmuļa”
ar bijušās PSRS un tagadējās Krievijas karogiem, un
nekādi šķēršļi netiek likti nacionālboļševiku aktīvistes
Alīnas Ļebedevas, bijušā omonieša Konstantīna Ņikuļina,
bijušā LKP CK 1. sekretāra Alfrēda Rubika,
famozās Tatjanas Ždanokas un tamlīdzīgu LR naidīgu
ļautiņu kandidēšanai (un dažu ievēlēšanai) Eiropas
Parlamentā par pilntiesīgiem Latvijas pārstāvjiem.
Prezidents Zatlers, apmeklējot latviešu skolu Rokvillā,
ASV (2009.18.V), gan paudis gandarījumu par
„latviskuma” apgūšanu, bet viņam galīgi no atmiņas
izkūpējis dubultpilsonības jautājums. Latvija zaudē
lojālus pilsoņus – tā lakoniski PBLA vadītājs Mārtiņš
Sausiņš par grūti izprotamo valdības politiku. Pēc
Vācijā mītošo Latvijas pilsoņu Strunsku (Viktora un
Baibas) ilgstošās un joprojām nebeigušās cīņas ar Rīgas
iesīkstējušiem birokrātiem par LR pilsonību viņu
Vācijā dzimušajai meitai Raunai, visam kroni uzliek
ar tiesas spriedumu Latvijas pilsonības atņemšana
(2009.27.XI) habilitētajam fizikas doktoram Uldim
Bērziņam, kurš strādā (kopš 2000) Stokholmā par
vadošo pētnieku kādā augstāko tehnoloģiju uzņēmumā
un darba dēļ pieņēmis Zviedrijas pilsonību,
kaut arī Latvijā dzīvo visa zinātnieka ģimene, un viņš
nav pārtraucis aktīvi sadarboties ar LU Atomfizikas
un spektroskopijas institūtu, veidojot dažādus projektus
un piesaistot institūtam ārzemju resursus. Ja
pašreiz mēs viņu dzenam prom no Latvijas, tad es
nezinu, ko mēs gribam? – sašutumā par šo neizprotamo
stulbumu izsaucas viņa kolēģis Arnolds Ūbelis
(Apollo 2009.4.XII). (re)
ĒRMĪGAS BŪŠANAS – Vērā liekams ir publicistes
Ainas Rodrigezas-Matas brīdinājums (Diena
2009.12.II, iespiests arī Laikā), proti, sakarā ar latviešu
ekonomisko emigrantu izceļošanu (pretstatā II
Pasaules kara bēgļu vilnim, kas dodas uz rietumiem,
lai glābtos no Maskavas režīma represijām), par ko
lielā mērā vainojama LR politika, kuras korumpētie
īstenotāji (no kalvīšiem līdz šķēlēm un šleseriem) savas
mantrausības un varaskāres dēļ, šķiet, ir ar mieru
padoties krievu spiedienam, Latvija esot nonākusi
pie pēdējā sliekšņa. Lai pretotos pretlatviskajiem
krieviski orientētajiem grupējumiem, konkrēti, partijai
Saskaņu centrs, kuras solītai paradīzei ticēt ir sākuši
pat pašu lētticīgi ļautiņi, vienīgais glābiņš esot
latviešu partiju apvienošanās vienā lielā, nacionālā,
Rietumu civilizācijai piederošā partijā, kas ir spējīga
valsts intereses stādīt augstāk par savu kabatu un kuras
deputātu godīgums un reputācija būtu paraugs
un priekšzīme visai tautai. Tik tālu, tik labi, kaut arī
prāvs strīda ābols varētu būt izteika par v i e n u lielu,
nacionālu partiju. Bet tad pēkšņi medus mucā tiek
iesviesta darvas karote – tādi godīgi politiķi patiesi
eksistē ASV valdībā, kur 450 miljonu tautu pārvalda
tikai divas partijas. Tas, ka pašreizējais iedzīvotāju
skaits ASV ir kaut kur starp 305 un 308 miljoniem
(nevis 450), nav būtiski, bet nav taču noslēpums, ka
pēdējās dekādēs, īpaši Džordža W. Buša administrācijas
laikā (2001-2009), visa valsts sistēma balstās
JRT režisors Alvis Hermanis
53