dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
dažos vÄrdos - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
pildījuši, viņi paceļ tos augstu sev virs galvas<br />
un ļauj dzidrajam šķidrumam šļākties atpakaļ<br />
silē. Krāsas un kustības mainīgā rotaļa.<br />
Varbūt vēlāk, kad bērns būs pieaudzis, viņa<br />
gaitas to novedīs tālajā Ņujorkā. Modernās<br />
mākslas muzejā viņš skatīs krāsas un gaismas<br />
spēli, kur nemitīgā kustībā mainīsies<br />
raksts. Skaisti, viņš teiks ar smaidu, bet tas<br />
būs tikai viegls, acumirklīgs iespaids, kam<br />
nebūs grūti paiet garām, kaut gan šajā rotaļā<br />
svešs mākslinieks būs raudzījis atveidot<br />
savas bērnības spēles neizdzēšamo zīmogu,<br />
kas dvēselē. Bet skatītājam tas nebūs tik nozīmīgs<br />
kā senpagājušais brīdis, kad pats viņš<br />
radīja mirdzošu, šļakstainu brīnumu, jaunu<br />
un pirmreizīgu.<br />
* * *<br />
Cik daudz un dažādu pudelīšu, saka gājēja,<br />
kas uz brīdi piestāj blakus silei, kur rotaļājas<br />
bērni. Vai tur jūs atradāt? – viņa jautā, norādot<br />
ar roku uz veco sienu, kas vēl palikusi<br />
nenojaukta blakus jaunajai mājai. Divi vīri ar<br />
laužņiem mēģina atdalīt vienu no otra akmeņus,<br />
kas nav vairs vajadzīgi. Reiz blakus lielajam<br />
šķūnim bijusi gara, zema ēka, nu tikai<br />
daļa no tās paliks iemūrēta jaunceltā nama<br />
sienās. Jā, saka mazie un steidz parādīt šķirbu,<br />
kam atsedzoties atrasti viņu dārgumi. Ir<br />
labi, ja arī kāds no pieaugušajiem grib dalīties<br />
viņu atklājumos. Meita groza rokās dīvaini<br />
veclaicīgu, tumšzilu pudelīti – Re, tādas<br />
jau tagad vairs nav! Gatavais aptieķis viņiem<br />
te bijis! Un tad – Nu jūs varat spēlēt bodi,<br />
viņa bērniem ieteic un aiziet savā ikdienas<br />
solī. Bodi? Mazie domā. Kas būs šajā traukā?<br />
– Petroleja! – Un šajā? – Mašīneļļa!<br />
Ar to šī pieaugušā ieteiktā spēle ir cauri. Ne<br />
zēnam, ne meitenei neienāk prātā vairs cits<br />
kāds šķidrums, ko varētu pirkt veikalā – lauku<br />
bodē, kur ož pēc siļķēm, ādas un petrolejas.<br />
Jā, tur ir vēl arī cukurs, sāls, dzelzlietas un<br />
tālāk uz plauktiem aiz letes paplāni baķēni<br />
ar katūna drēbi, bet ir arī kārdinātājas konfektes,<br />
lēni sūkājamās, caurspīdīgās, kas glabājas<br />
stikla traukā zem vāka, kur tās mirdz<br />
un spīguļo kā mazi, krāsaini dārgakmenīši<br />
patumšā telpā.<br />
Bodi pieaugušie vēl aizvien sauc par Maskavas<br />
krogu. Jāaiziet lejā uz Maskavas krogu,<br />
viņi saka, kad pietrūkst sāls, petrolejas vai<br />
cukura. Mazie grib līdz – un ne tikai saldumu<br />
dēļ vien. Ir jau labi, ja izdodas izkaulēt tos,<br />
bet ne jau tādēļ vien. Ne tikai šis guvums ir<br />
tas, kas dara gājienu lejā uz Maskavas krogu<br />
tik tīkamu. Bērnam nu ir mazs ceļojums, cita<br />
vieta, jau aiz viņa ikdienas pasaulītes robežas.<br />
Vecā krustmāte pat neļauj iet basām:<br />
Tur tak jākrusto lielceļš, apaun kājas! Bērns<br />
meklē sandales gājienam uz lauku veikalu,<br />
kādreizējo Maskavas krogu, kur reiz pagātnē<br />
dzēris negausīgais Alaines Edgars un varbūt<br />
arī viņa pasakas teicējs. Diezin, kur noklīduši<br />
apavi, kad lielie ir steidzīgi un negrib gaidīt<br />
bērnu. Dienām nav redzētas sandales, jo vasaras<br />
sākuma ikdienā labāk ir ļaut kailajām<br />
pēdām izjust zāli un zemi – vēso rīta rasu<br />
mauriņā, sasilušos apaļos akmeņus uz braucamā<br />
ceļa pusdienā, vai mīkstos, valkanos<br />
dubļus un brūngano ūdeni peļķēs lietum<br />
līstot. Beidzot – vēl pēdējā brīdī pirms nepacietīgais<br />
pieaugušais aiziet viens – pagultē<br />
nevērīgi pamestas atrodas sandales, un, kad<br />
tās uzautas, var sākties gājiens.<br />
Tepat tas jau ir – Maskavas krogs. Aiz šķūņa<br />
gala, pa taciņu gar gravas malu, garām lielajai<br />
granātbedrei, tad jāpagriežas pa kreisi,<br />
atstājot balto baznīcu aiz zaļās koku lapotnes<br />
pa labi, un celiņš no kalna cauri aplokam<br />
noved lejā pie lielceļa, un tam pāri otrā pusē,<br />
gara, zema akmens ēka ar pelēku skaidu<br />
jumtu ir Maskavas krogs. Šķiet, tas vēl glabā<br />
savu pagātni, Latvijas vasarā sapņojot par<br />
straujām vīru valodām, putojošiem alus kausiem,<br />
kas telpā tukšoti, un sen pagājušām<br />
kaislībām – gan mīlestībām, gan dusmām,<br />
kas visas noplakušas un izdzisušas kā putas,<br />
kas dzirkstīja vīru kausos. Varbūt bērns sajūt<br />
vecās ēkas sapņus, kad blakus pieaugušajam<br />
piestāj pie letes, bet tikai jūt, nav vārdu kā<br />
tos izstāstīt.<br />
Kādreiz bērns pieaugs, kļūs nevērīgs un paviršs,<br />
izteiks sajūtas īsos formulējumos. Šai<br />
vietai ir atmosfēra! Tas nozīmēs: Es sajūtu –<br />
šeit bija citas dzīves pirms manējās, citi, man<br />
nezināmi sapņi tās veidoja, bet man tiešām<br />
nav vairāk laika kavēties, man jāiet tālāk.<br />
Cita sapņi? Kas man ar tiem!<br />
Bet ir daži, kas vēl pieauguši saglabā bērna<br />
spēju lasīt vietu un lietu čaulai cauri, to sapņus,<br />
un meklē vārdu un veidu, kā to izteikt.<br />
Citi ļaudis dēvē šos savādniekus par māksliniekiem<br />
un uzskata viņus ar dīvainu bijības<br />
un nicināšanas sajaukumu. Tas jau mākslinieks!<br />
– ļaudis saka. Ko tad tāds sajēdz no<br />
reālās dzīves! Ir gandrīz tā, it kā teicēji ticētu<br />
tikai lietu čaulām un apveidiem – Nē, nē, ir<br />
tikai tas, ko saredz acs! Bet kad pienāk reize,<br />
paši skaita lūgšanas savam neredzamajam<br />
Dievam, uzlūko To un visus Viņa kalpus ar<br />
bijāšanu. Dažreiz arī māksliniekus. Varbūt<br />
cerēdami, ka šie savādnieki atsegs kādu<br />
noslēptu pasauli, parādīs ceļu uz vislielāko<br />
noslēpumu – Visas Dzīvības Pirmsākumu? Ir<br />
daži, kas to spēj – lasīt lietu un vietu sapņus<br />
dziļāk un dziļāk, senāk un senāk, jau gandrīz<br />
11
Change language