Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Juris Rozītis<br />
VIENS VILCIENS<br />
Tu brauc garām laukiem un saimniecībām<br />
un redzi caur vilciena logu, ka katra lieta<br />
stāv savā īstajā vietā.<br />
Liela māja uzcelta apkoptu lauku vidū. Visapkārt<br />
plašums un līdzenums. Glīti ietaisīti<br />
ceļi ved taisnleņķos starp laukiem. Pie kāda<br />
liela sķūņa noparkoti divi traktori un liela<br />
piekabe. Uz cita ceļa, lauku vidū divas smagās<br />
mašīnas viena otrai blakus. Glīti. Kārtīgi.<br />
Katra lieta novietota, kur tai jābūt, pēc kaut<br />
kādas zemniekam un viņa darbiniekiem zināmas<br />
sistēmas un loģikas.<br />
Bet ne Tev...<br />
Sieviete lietusmētelī uz ceļa pilsētiņas nomalē.<br />
Suns pie saites. Apstājusies. Suns ošņājas.<br />
Iztaisās. Sieviete skatās citā virzienā – tālumā.<br />
Skatās kaut ko. Ko? Tu nezini. Sunim ir<br />
sava jēga, savas darīšanas, savi dzinuļi. Sieviete<br />
skatās savu skatu, kaut ko redz, pārdomā.<br />
Viņiem savas kopīgas ieražas, sunim un<br />
sievietei – pastaiga un pastaidzināšana.<br />
Bet tu – tu neesi daļa no visa tā.<br />
Uz perona ārzemnieks (varbūt turks?) telefona<br />
būdiņā skaļi runā. Monētu kaudze sakrauta<br />
pie telefona aparāta. Viņš skaļi raud.<br />
Pasaka kādu teikumu, bet teikuma beigas<br />
jau pāriet saspīlētos kunkstos. Viņam jāatkārto<br />
teikuma beigas. Atkal raud. Viņš ir lielu<br />
bēdu pārņemts. Sieva pametusi? Brālis<br />
miris?<br />
Tu nezini. Tev nav pieejama viņa bēdu pasaule.<br />
Tu pat nesaproti viņa valodu.<br />
Cilvēki uz perona. Gaida vilcienu. Brauks.<br />
Kurp? Uz darbu? Viņiem savas rutīnas, savi<br />
paradumi, sava dzīve. Viņi zina, kur brauks<br />
un kāpēc – droši vien arī cikos.<br />
Tu pat nezini, no kura virziena viņiem vilciens<br />
piebrauks un uz kuru pusi tas atkal aizbrauks.<br />
Tu te vienkārši sēdi un tikai brauc.<br />
Viens vīrs sēž mašīnā pie stūres. Otrs stāv<br />
mašīnai blakus, rokām atspiedies pret mašīnas<br />
jumtu, pieliecies pie šofera loga un kaut<br />
ko runā. Ik pa laikam viņš ar plaukstu, ne pārāk<br />
stipri, uzsit pa mašīnas jumtu, pasvītrodams<br />
kaut ko, ko nupat teicis.<br />
Par ko viņi runā? Strīdas? Vai jokojas? Sūdzas?<br />
Risina kādu problēmu?<br />
Vīrs, kas stāv, iztaisnojas un paskatās sev aiz<br />
muguras. Šoferis pabāzis galvu pa pusei pa<br />
logu ārā kaut ko saka. Stāvētājs kaut ko atcērt,<br />
ar roku nocirzdams pa gaisu. Pagriežas<br />
un aiziet soļus piecus. Apstājas, atkal pagriežas,<br />
it kā kaut ko iedomādamies, nāk atpakaļ<br />
uz mašīnu, visu laiku runādams ar šoferi. Šoferis<br />
tik sēž un kaut ko atbild.<br />
Zaļš, biezs egļu mežs; mīksts, viengabalains.<br />
Pēkšņi lapkoku mežs bez lapām. Pelēcīgi<br />
kaili stumbri; brūngani pelēka zeme segta<br />
mitrām, sen izkaltušām lapām. Reti stumbri.<br />
Trīs bērni iet pa mežu. Vienam zila lietus<br />
jaka, vienam oranža, mazākajam – netīri balta.<br />
Gumijas zābakos brien pa mežu, žagarus<br />
rokās vicinādami, sizdami un uzardami slapjās,<br />
beigtās <strong>lapas</strong>.<br />
Vai zēni, vai meitenes? Visiem kapuces pāri<br />
galvām. No gaitas spriežot, lielākā – meitene.<br />
Mazākais – laikam zēns. Vidējais droši vien<br />
arī meitene. Vai brāļi/māsas? Vai brālēni/māsīcas?<br />
Kaimiņi? Draugi?<br />
Tu nezini.<br />
Aiziet gar netīri plūstošas upītes krasta līkumu.<br />
Mazais apstājas, notupstas, ceļ kaut ko<br />
no zemes. Lielās viņu neievēro – iet tik tālāk.<br />
Un tad arī Tu esi garām.<br />
Kā Annele ganos pirmo reizi mūžā vilcienu<br />
ieraudzījusi, pļavas vidū stāvēdama. Kā vēlāk<br />
mūžā uz Rīgu braukdama, no vilciena loga<br />
ganu zēnu lauka vidū vērodama.<br />
Tu nekad šo vietu atkal neredzēsi. Pat ja tu<br />
to atcerētos – kā to atkal atrast? Tā ir viena<br />
no bezgala daudzām vietām Tava ceļa malā.<br />
Pat, ja Tu tai atkal reiz brauktu garām, Tu nekad<br />
to nepazītu. Būtu cits gada laiks. Mežiņš<br />
būtu zaļš vai izcirsts, vai apbūvēts, vai vētras<br />
izpostīts.<br />
Tu nekad šo vietu atkal neredzēsi.<br />
Un ja Tu šos bērnus kaut kad kaut kur mūžā<br />
atkal sastaptu, tu pat nezinātu, ka tie bija<br />
viņi. Un kāpēc lai viņi šo izgaisušo brīdi vispār<br />
atcerētos?<br />
Rakstnieka <strong>Jura</strong> Rozīša filoloģijas doktora disertācijas<br />
nosaukums ir Displaced Literature: Images of Time and<br />
Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the<br />
Latvian Postwar Exile (Stockholm U., 2005).<br />
10
Change language