Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
un nemokās, bet, ja nu gadās, tad bez šķendēšanās<br />
pieņem dienišķo ciešanu devu). Atmiņā<br />
gruzd rindkopas no Ingas Ābeles LT2<br />
iespiestās, pērngad Dzejas dienās klubā<br />
„Hamlets” nolasītās esejas par dzeju, īpaši<br />
viņas atsaukšanās uz kādas Latgales lauku<br />
sievas spriedumu par dzejniekiem: viens<br />
raksta par drūmu – „nu, tik traki jau nav”,<br />
otrs vairāk laiž „pa virsu”, bet tam trešajam<br />
gan smukas dzejas, jo viņš raksta „kā ir”. Uz<br />
rakstnieces jautājumu: kā tad ir? – viņa atbildējusi:<br />
neviens neko skaidri nezina, bet<br />
kaut kas jau ir... Sokrāts to nevarētu pateikt<br />
labāk. Un kas dzejā visvairāk intriģē dzejasmūzikas<br />
CD apskatnieku Klāsu Vāveri? – Lūk,<br />
dzejas izskats – īsas melnu burtu rindas uz<br />
baltas <strong>lapas</strong>... Un šādu rindu radītāju Latvijā<br />
esot tik daudz, ka grūti iedzert, nesaskandinot<br />
ar kādu poētu.<br />
Oriģinālprozu pārstāv divu romānu (Ingas<br />
Žoludes un Vlada Spāres) fragmenti un atsauksmes<br />
par diviem biogrāfiski ievirzītiem<br />
romāniem – Valža Rūmnieka un Andreja<br />
Miglas Čaks (Raimonds Briedis: impulss dubultajam<br />
sižetam – pārlaicīgajam un lineāri<br />
secīgajam – meklējams Čaka 40. gadu darbos<br />
„Spēlē, spēlmani” un „Matīss, kausu bajārs”,<br />
kuros iztēlē radītā realitāte veido pretrunu<br />
starp dzīves norisēm un fantāzijā izsapņoto)<br />
un Viļa Lācīša Stroika ar skatu uz<br />
Londonu (Dainis Leinarts: spēja saistīt interesi...nekautrēšanās<br />
pieturēties pie reālistiskuma).<br />
Pavisam citā sfērā ir Valža Tēraudkalna<br />
grāmata Kristus un Cēzars (Dace Bergmane:<br />
rodas neizbēgams jautājums: ja mūsdienu<br />
cilvēka Dievs ir universālveikals, vai<br />
Dievam ir jākļūst par preci?). Cittautu autoru<br />
jomā: igauņa Andrusa Kivirehka Lote no<br />
izgudrotāju ciema (Ingmāra Balode: pasakas<br />
un reizē filmas vēriens), peruānieša Mario<br />
Vargas Ljosa romāns Sliktā meitene (Daina<br />
Tabūna: visas sociālās un politiskās kustības...<br />
gala iznākumā ved pie ideālu sakāves<br />
un vilšanās, kamēr galveno varoņu attiecības<br />
izrādās krietni ilgāk dzīvotspējīgas),<br />
soma Veine Linna Nezināmais kareivis, kā<br />
darbība noris Ziemas (1939-1940) un Turpinājumkarā<br />
(1941-1944) pret PSRS. Kaut<br />
arī nelielajā uzziņas rakstā par somu cīnītājiem<br />
JG lasītājiem pazīstamais Juka Rislaki<br />
min, ka romāns pirmoreiz publicēts Egona<br />
Spēka tulkojumā 1956. gadā Kopenhāgenā<br />
apgādā „Imanta”, puslappusi tālāk Mārtiņa<br />
Lukaševiča apcere par Linna grāmatu, tiesa,<br />
jaunā (Maimas Grīnbergas) tulkojumā, iesākas<br />
ar vārdiem: Beidzot latviešu valodā izdots...<br />
Pārsteigumu tas nerada, jo laiku pa<br />
laikam publikācijas, kas iespiestas latviešu<br />
valodā ārpus Latvijas, tiek uzlūkotas par<br />
„cittautu literatūru”, pat tad, ja tur iekļautajiem<br />
autoriem kabatā ir LV personas kods,<br />
bet mājoklis Amatas ielā Mārupē, Maskavas<br />
ielā Rīgā vai Kalpaka ielā Jelgavā. No domāšanas<br />
à la LPSR laikam grūti atradināties...<br />
Ievērības vērti domu vizuļi atrodami sarunās<br />
– Gundegas Repšes ar Jāni Rokpelni un<br />
Kārļa Vērdiņa / Jāņa Ozoliņa ar Veltu Sniķeri.<br />
Uz Repšes uzstādījumu par rakstnieku nepretošanos<br />
sabiedrības pilnīgai nonākšanai<br />
izklaides, ne vairs mākslas varā, Rokpelnis<br />
ar savu rūgto reakciju (Jā, tas man ir kultūršoks.<br />
Tāpat kā latviešu tautas zooloģiskais<br />
naids pret kultūru, kas ir pieaudzis tieši pēdējos<br />
gados...), šķiet, izraujas no riņķa pārāk<br />
tālu. Nenoliedzami pietāte pret sīkmanīgo<br />
popkultūru, pret zemas gaumes „ātrlaika<br />
izklaidi” jāpiebremzē. Bet līdzās tai pat nelieli<br />
provinces miesti spēj lepoties ar mākslinieciskiem<br />
kultūras dzīves pasākumiem.<br />
Amsterdamas Universitātes simfoniskais orķestris<br />
ar 85 spēlētājiem Mālpils Kultūras<br />
nama pārpildītā zālē! Un Mālpils ar mazliet<br />
vairāk nekā 2 000 iedzīvotājiem nebūt nav<br />
vienīgā. Ziemeļamerikā, īpaši ASV, kaut kas<br />
tāds būtu neiedomājams! Tiem, kuru uzskatā<br />
vēsture no netīrumiem nav jāattīra, pa<br />
prātam būs dzejnieka sitiens Vilim Lācim, tā<br />
teikt, tieši pa pieri: Ir pilnīgi skaidrs, ka kā<br />
cilvēks viņš bija noziedznieks – tur nav ko<br />
diskutēt. Apgalvo, ka viņš baidījās. Baidījās<br />
arī Višin skis, baidījās Berija, Ježovs un Jagoda<br />
– visi baidījās. Nesen 90. gadskārtu nosvinējušās<br />
Veltas Sniķeres ieskatā, salīdzinājumā<br />
ar dīvainajiem angļiem, ķelti, īri, skoti<br />
un velsieši esot gluži normāli ļaudis, bet, attiecībā<br />
uz homo americanus, spriedums pieklājīgs<br />
un vienlaikus universāls: man viņi ne<br />
sevišķi patīk. Kādēļ dzejniece joprojām lieto<br />
rakstāmmašīnu? – Tai, lūk, iekšā ir ritms, kā<br />
bungām. Šamaņu ritms. Nabaga interneta<br />
cilvēki tikai samaitā savas rokas, jo tur nav<br />
kustības. Uz rakstāmmašīnas tu kustini muskuļus.<br />
Intervijas beigās anotēti Veltas Sniķeres<br />
Latvijā klajā laistie dzejoļu krājumi (kopš<br />
1991), bet ne pirms tam trimdā publicētie.<br />
Kādēļ?<br />
Rolfs Ekmanis<br />
NAV PAR VĒLU!<br />
Tos JG lasītājus, kuri vēlas piebiedroties JG labvēļu<br />
pulkam, lūdzam kontaktēt JG saimnieci Ingrīdu<br />
Bulmani (skat. adreses iekšējos vākos).<br />
74
Change language