Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

pieredzēja trīs izrādes. Par Čērčila citātu gan dabūju
skaidroties augstā iestādē ar augstiem priekšniekiem.
Teātrim lika savākt visus 102 lomu tekstus. Pie manis
kā pie drauga atnāca pazīstams teātra kritiķis, palūdza
iedot ieskatam autora eksemplāru, atdošot. Neatdeva,
pats diezgan pasen nomira. Atradu savu papīru
kaudzēs paslēpušos uzveduma 26. lappusi, un
atļaušos oriģinālu atkārtot. Izmantojot tā laika Ļeņina
dižumu un viņa rakstītā svētumu, ielavījāmies
kompartijas aizliegtajā latviešu nācijas patriotismā.
Citētā lappuse sākas ar Ļeņina teiktā nobeigumu:
...izskaidro Latvijas sociāldemokrātijas panākumus,
jānostāda pirmā vietā augstāka kapitālisma attīstība
tiklab pilsētā kā uz laukiem, lielāka skaidrība un
noteiktība šķiru pretrunās, to paasināšanās nacionālo
spaidu dēļ, latviešu iedzīvotāju koncentrācija un
augstāka kulturālās attīstības pakāpe. Ļeņins.
(Skan dziesma no Strādnieku marseļjezas):
Tas naidnieks, ko visvairāk bīstas,
Kas mūs kā lietuvēns vēl spiež,
Tā ļaužu muļķība, ko nīstam,
Ko tikai gara zobens griež utt.
(uznāk Barons, Turīgs zemnieks un Gorodovojs)
B a r o n s. Uh, kā es ir pēkus!... Skat, šitād ir to latvet:
septiņsimt gad mēs viņ ir vadīš, audzināš un baroš
ar mūs smalk kultur un septiņsimt reiz sliktāk viņ ir
taps! Kā var runat par ven kompromis ar tād radijum!
(Projicējas Zariņa karikatūra no Pēterburgas svariem,
1907. g. 4. num.)
T u r ī g s z e m n i e k s. Baron lielkungs, mīļais baron
lielkungs. Ja nu kāds mans pazemīgs vārdiņš pie
reizes jums liekas tāds paprastāks, lūdzu piedodiet.
Jūs mīļai cienīgmātītei, mūsu labdarei...
B a r o n s (pārtrauc, tēvišķi). Labs, labs. Vēn gan lēc
aiz sav aus – ja tu jūt, kur kād lēl mut brūkē, nestrādierē,
zin, tu tūliņ dod man šript. Viņš (norāda uz Gorodovoju)
– pif!
G o r o d o v o j s. Tak točno, vaše visokoblagorodie!
Pif!
Pēdējo teikumu lappusē esmu ierakstījis kirilicā ar
savu roku. Skatītājos bija jūtams saviļņojums, tātad
saprata zemtekstus. Bijušais atbalsojās Padomju Latvijā
notiekošajā vai arī otrādi – notiekošais sabalsojās
ar pagātni. Lappuse no uzveduma Tas brīvestības zelta
rīts apliecina, ka akli nepakļāvāmies, latviešu nācijas
patriotisms dzīvoja. Kāpēc Jūs kā kulturologs šodien
no brīvas gribas cenšaties to samīdīt?
Pagājušā gs. 80. gados, jūtot tuvojamies izmaiņas
Padomju Savienībā, gruzīnu filmas Grēku nožēlošana
nobeigumā izskan vaicājums – kāpēc vajadzīgs
ceļš, ja tas neved uz dievnamu? Aizņēmos gudro
domu un pielāgoju Latvijā notiekošajam: kam mums
Brīvības iela, ja tā neved uz tautas un valodas izdzīvošanu?
(Diena 1997.16.V). Šoreiz jautājums – kam
mums vēsture, ja tajā neejam pa patriotisma taku?
Pielūžņojam jau tā pielūžņotās smadzenes, izsējam
nezāļu sēklu, kas dīgst, zaļo un nomāc lietderīgo,
un Rīgas Celtniecības koledžas docents Arvīds Bernhards,
saņēmis daudzu lasītāju iebildes, turpina apgalvot,
ka godīgums un pašcieņa vēstures jautājumos
grūti ienāk Latvijas publiskajā telpā un nožēlo:
Biju iedomājies, ka Latvija varētu būt viena no pirmajām
atvainošanās procesā Eiropā un pasaulē.
Izraujot vēsturiskos faktus no kopainas, veidojas
gauži aplami priekšstati par mūsu pagātni. Zināšanas
vēl nav gudrība, īpaši mums, skaitliski mazai nācijai
tik vajadzīgā. Kas nevēlas būt patriotisks, tam
labāk būtu paklusēt.
Radīt apstākļus lauksaimniecībai kā dzīvesveidam
vismaz 150 000 preču produkciju ražojošām sīksaimniecībām,
mazajām un vidējām zemnieku ģimeņu
saimniecībām, ar mērķi realizēt: lauku vienmērīgu
apdzīvotību, pieprasījumu pēc pārtikas, izejvielām
rūpniecībai un produkciju eksportam, – tā aicina
zemnieks un patriots Andrejs Lucāns. Tautas skaitīšana
parādīs, cik latvieši palikuši pie zemes, viensētā.
Abām rokām parakstos zem šī aicinājuma, ja vien...
ja vien, zaudējuši patriotismu, esam aizsteigušies pārāk
tālu, atstājot aiz sevis izdangātu, neizbraucamu
atpakaļceļu. Nepratām un nespējām būt tādi patrioti
kā igauņi, turēties kopsolī ar viņiem, saglabāt nāciju
21. gadsimtā. Noslīdējām aiz bojāejas sliekšņa. Vai
tiešām tik drūmi? Jā, jo tie, kam patiesi būtu jāatvainojas,
to nedara un nedarīs. Boļševizācija un globalizācija
ir kā divas dvīņumāsas, tikai katra darbojas
ar atšķirīgiem darbarīkiem. Skaitliski mazas nācijas
abās sistēmās nīkuļo, staļinisma gados nacionālāk
domājošos apšāva bez žēlastības, globalizācija
kā piezīdusies dēle izsūc skaitliski mazu nāciju asinis,
aizvilinot pasaules klaidonībā. Esam apdraudēti
kā nekad. Ne tikai savas vainas dēļ.
Pārticība un bads. Statistikai vairs nepietiek skaitļi ar
sešām nullēm, Zemeslodes apdzīvotāji tuvojas septiņiem
miljardiem, no tiem 2-3 miljardi dzīvo pusbadā,
desmitiem miljoni mirst no bada. Ziemeļāfrikā sūknē
un sūknē naftu, būvē viesnīcas, kurās par vienu diennakti
jāmaksā 10 000 dolāru, bet turpat... Trūcīgie
mostas. Viņiem dotas iespējas skatīties TV, ar mobilo
tālruni sazināties ar radiem Eiropā, uzklausīt, ko tur
neapēd un atstāj uz šķīvjiem izmešanai. 2011. gads
kļūst par skaidri saklausāmu prelūdiju turpmākajam.
Izskan aicinājumi Ziemeļāfrikā atvērt nometnes bēgļiem,
tie skaitāmi jau simtos tūkstošos, miljoni pagaidām
vēro un nogaida. Kad sakustēsies miljardi? Ķīnas
komunistu dižvadonis Mao Dzeduns nebūs kaisījis
vārdus vējā, teikdams, ka demokrātija laba, ja ir
vairākums. Nepaēdušajiem tas jau tagad ir. Vai 2011.
gadā saskaitītie 1 210 miljardieri (droši vien ir arī nesaskatītie),
kuru kopbagātība sasniegusi 4,5 triljonus
dolāru, – rādīs priekšzīmi, atvainosies, lūgs piedošanu
un atdos lieko naudu bēgļu nometnēm? Nekad!
Pie tam labdarība nepaglābs; nauda ātri izsīks, bēgļu
skaits pieaugs vēl ātrāk.
Vai nav smieklīgi aicināt latviešus kā pirmos pasaulē
atvainoties? Vispirmajiem piedošana būtu jāizlūdzas
neapdomīgas dzimstības veicinātājiem teritorijās,
kur iedzīvotāji nespēj sevi paēdināt.
Dziļi izjusts, pat sāpīgs, morāli tīrs patriotisms pietrūka
atjaunotās neatkarīgās Latvijas valsts daudziem
vadošajiem politiķiem, un tas mūs atšķīra
no igauņiem, Igaunijas. Esam tur, kur esam. Un jāgatavojas
vēl lielākiem ļaunumiem. Noklusēts un tā
sauktai kristīgai civilizācijai nepieņemams bija un ir
Baiba Baiba. No sērijas Different Anatomy - Lesson 2
(Citāda ainava - 2. stunda). 2003. Papīrs/akvarelis. 29x37 cm
63